Starp e-pastu gūzmām, ikdienas skrējieniem uz biroju un laika menedžmentu, lai varētu paspēt neiespējamo, arvien biežāk nākas piefiksēt, ka dienas pazūd nemanot. Šķirstu žurnālu un lasu par vīrieti, kas dzīvo Anglijā lauku mājā un pie jūras iekopis savu mazdārziņu. Viņš dzīvo lēni. Audzē burkānus, iet uz kaimiņmāju pēc piena un cep sev maizi pats. Viņš netērē savas domas, nervus un laiku ikdienas stresiem tā, kā to esam pieraduši mēs.
Jau vairākus gadus vēlos vasarā uz nedēļu aizbraukt uz saviem laukiem, kur pavadīju bērnību. Izslēgt telefonu, neatvērt datoru. Dzīvot tā, kā bērnības vasarās. Baudīt dzīvi lēni, priecāties par dabu. Taču tas vēl nav noticis. Nespēju aizbraukt uz nedēļu, lai pavadītu laiku neko nedarot. Šķiet – visu vajag paspēt, izdarīt labāk, tālāk, ātrāk. Nu kā es tā nedēļu bez telefona? Kā neatvērt e-pastu? Tāpēc man šķiet, ka varbūt es vairs nemāku dzīvot lēni. Varbūt esmu sabojāta ar lielpilsētas stresu un nespēju atgūt bērnības bezrūpību. Taču zinu, ka kaut kad es centīšos. Varbūt jau šovasar.
