Vai mūsu sirdis ir pietiekoši stipras, lai spētu izturēt pilnīgu laimi? Mazlietiņ laimes stiprina to, bet vai pilnīga laime to nenobeigtu? Bet varbūt, ka šis laimes mirklis būtu tā vērts? “Laime līdzinās saulei. Lai cilvēks justos labi, viņam nepieciešama kaut neliela paēna” – Oto Lūdvigs tā ir teicis, un es tam pilnībā piekrītu. No tiešiem saules stariem var dabūt saules dūrienu, kas neizpaliks bez sekām. Acis apžilbtu, un vairs neko citu nevarētu redzēt.