cilvēks pēc būtības nav slinks. slinkums ir ieaudzināts. to tik labi var redzēt mazos bērnos, kas visur grib palīdzēt, visu grib darīt paši, bet pieaugušie ļoti bieži viņu pastumj malā, sakot – tu vēl nemāki, tikai tāpēc, ka zin, ka paši izdarīs ātrāk. nav laika gaidīt uz mazo. un tā cilvēkam zūd vēlme kaut ko darīt, piepūlēties. un slinkums ir iepotēts! gribētu vai negribēti, bet tas ir fakts. kapēc kaut ko darīt man , ja cits izdarīs ātrāk vai labāk? tikai tad, kad cilvēks ir sapratis, ka viņš dzīvo SAVU dzīvi, tad var sākt runāt par ārstēšanos no slinkuma, jo vienīgais jau kas no tā cieš ir pats cilvēks. slinkums nekad nav viņa interesēs. kad cilvēks dzīvo savu dzīvi, viņš nav slinks. jo dzīvojam taču vienreiz, tas nav mēģinājums, tā ir tiešraide! mums ir jābūt klāt savā dzīvē!
