Šodien pēc vienas diskusijas aizdomājos par to, ka es tik tiešām nenovērtēju to, kas man ir. Konkrētāk par manu vīrieti. Rakstot atbildi diskusijā par to, kā viņš man brokastis taisa, kā puķes dāvina, kā pankūkas cep utt. es priecājos par to, ka viņu paslavē citas meitenes. Redz, ka man tomēr ir trāpījies tas labais vīrietis no visiem sliktajiem. Bet pieķēru sevi pie domas, ka es sāku aptvert to labo, ko viņš dara un kāds viņš ir, tikai pēc tā, kad to pateica vairākas meitenes. Kādēļ šī apziņa manī nerodas pati no sevis? Kādēļ kādam citam ir jānorāda uz maniem labumiem, lai es tos pamanītu? Sens jau teiciens, ka jāprot novērtēt to, kas tev ir, nevis skumt par to, kā nav. Varbūt ir laiks, beidzot arī tiešām sākt tā dzīvot un domāt – novērtējot un būt laimīgai par to, kas man ir.
