Man jau mazai patika skriet, aizskriet no mammas tālu pa ietvi un atskatīties atpakaļ(kur tā mamma ir), tad nāca modē ķerenes, kad skrējām un ķērām viens otru kā traki, vēlāk skolas krosiņi katru rudeni un pavasari, gribējām būt slaidas un skaistas, ta teikt sagatavoties izlaidumam un tad ar draudzeni skrējām no rītiem un patiešām bijā ļoti slaidas, kādu rītu patitā pat izdomāju, ka jāpaskrien un pāris rītus arī gāju skriet, tagad man kauns atzīties, bet neesmu gatavojusies tā īpaši šim maratonam, bet ir ļoti liela vēlme piedalīties un pierādīt sev – Es varu, Es to spēju, Es to paveikšu – Galvenais ir sākt kaut ko darīt 🙂 Var jau to 17.maija svētdienu pie televizora nosēdēt :-/ Mani draugi bija šokā, viņi man prasīja, vai es maz zinot, ko nozīmē 5 km, jā tas nav maz, es to apzinos, bet vai tāpēc atmest ar roku šim brīnišķīgajam pasākumam ??? Bet kāpēc gan nepamēģināt ??? Galvenais jāiet un jādara un tad arī kaut kas notiek. Jo nevar jau nekas pats no sevis notikt, kaut kam jau jānotiek pirms tam, tāpēc sakopojam visus spēkus un aidā, skriešus maršs (l)