Nu jau ir pagājuši vairāk kā 2 gadi, kopš mans vistuvākais cilvēks – mana mamma – ir mirusi… Un vismaz reizi nedēļā redzu viņu sapnī. Sapnī viss ir kā agrāk – viņa sauc vakariņās, mēs dauzamies, mēs smejamies par to, kāda es biju bērnībā… Vai arī citos sapņos, kad viņa vienkārši ir ilgu laiku prom un tad atnāk mājās vai arī – vienkārši jāpierunā, lai viņa nāk atkal mājās, lai ir atkal labi… Bet tad es pamostos un saprotu,ka tas bija tikai sapnis – viņa nav vienkārši izgājusi un mēs nekad vairs nesmiesimies par to, kāda es biju bērnībā… ;( Man ir gandrīz 22 gadi, bet māsai nesen palika 15.. Pamostoties no šiem sapņiem, es domāju par to, nez, kā jūtas viņa, ja mani tas tik ļoti var salauzt… Es domāju, cik negodīga ir tā dzīve, ka nevar dot vēl vienu iespēju cilvēkam dzīvot un būt kopā ar sev mīļajiem… man viņas tik ļoti pietrūkst, ka gribas tais sapņos uzkavēties vēl un vēl. Pamostoties ir nenormāls tukšums… 🙁
