Savā pirmajā, bet ceru, ka ne pēdējā ierakstā blogā es domāju par uzticību, egoismu un klausīšanos. Kāpēc mums vienmēr paliek vieglāk, ja mēs kādu spilgtu pārdzīvojumu izstāstām kādam citam? Vai mēs domājam par to, ko vēlas cilvēks, kuram mēs gribam uzkraut savu bēdu? Vai Tu kādreiz esi gribējusi, lai labāk nemaz nezinātu, to ko Tev kāds tikko uzticēja? Tāpēc es gribu rakstīt šo blogu un ceru, ka man tas arī izdosies. Tāpēc, lai to, kas notiek ar mani, zina tikai cilvēki, kuri paši ir izvēlējušies to uzzināt. Tāpēc, lai ļautu cilvēkiem sev apkārt cīnīties pašiem ar savām problēmām nevis tērēt laiku runājot par manām. Tu nedrīksti likt kādam apsolīt, lai Tavs noslēpums paliek tikai starp Jums. Tu nedrīksti likt viņam klusēt, ja nezini vai viņš ir pietiekoši stiprs, lai to spētu izturēt. Tu nedrīksti prasīt no kāda to, ko Tu pati nespēj izdarīt.
Kāpēc es rakstīšu blogu.
5
Iepriekšējais rakstsGandriiz nedeelja dienvidos
Nākamais rakstsStilīgi rudenī! Zelta Zivtiņas modes tendences