Rudens… Ilgi domāju ar ko man šis gada laiks patīk un tai pašā laikā – kamdēļ man viņš liekās tik drūms, pelēks, depresīvs… Atceros, savus neskaitāmos (12mit, neskaitot augstskolas gadus) skolas rudeņus. Tas bija pozitīvu emociju un mazu satraukumu pārpilns. Pakrūtē kņudēja, jo bija jāmiņ taciņa uz skolas pusi. Uz skolas, kurā mīt daudzas gudrības, daudzi notikumi, skolotāji, klases biedri. Biedri, kas daudzi vēl tagad man ir kā saules stari – nekad neaizmirst, vienmēr apjautājās kā sokās, kas jauns. Un tas ir tik jauki – gadiem ejot nezaudēt draugus ar kuriem darīts tik milijons lietu. Lietu kuras glabāju skumjajiem rudens vakariem, lai tos atcerētos. Un saprast, ka dzīve taču ir tik varen raiba. Tik varen skaista. Tik varen krāsaina! Bet nākās arī secināt, ka rudens atnes drūmu, pelēku, tumšu laiku. Tas ir manāms visapkārt. Paskaties tālāk pa degungalu – cilvēki kā „gliemeži” ieritinājušies savā čaulā, un sajūta, ka visi masveidā, kā lāči, dodas ziemas miegā. Melnā krāsa drēbēs parrādās biežāk. To vēroju arī pēc sevis, jo nezinu kamdēļ es pašlaik šai krāsā jūtos vislabāk. Bet vai pie vainas rudens? Hmmm… Man šķiet, ka nē! Man šķiet, ka cilvēki tādā veidā vēlās „maskēties”. Noslēpties. Justies nemanāmiem un plūst pa dzīves ceļiem… Un tad man radās jautājums – kamdēļ plūst pa straumi, ja labāk ir ņemt palīgā rokas un peldēt tai pa priekšu!? Vai tas būs ātrāk? Vai tā būs labāk? Vai tas mūs darīs laimīgus? Nezinu. Bet zinu to, ka mums jāmācās nenokart savus degungalus. Jāmācās pacelt snīpi augstāk un arī rudenī ieraudzīt saules staru. Nepadoties. Bet iet un darīt! Darīt visu ar smaidu un dzirkstelīti, un tad jau kāds to novērtēs. Kāds noteikti pateiks paldies, kāds noteikti uzslavēs, pasmaidīs, papriecāsies, novērtēs! Atceries arī Tu – novērtē ik dienu, ik vienu! Viss labais vienmēr atnāks atpakaļ, dubultīgi! Dubultīgi! Tamdēļ mana „recepte” rudenim – vairāk smaidiet, katru dienu atrodiet lietas, notikumus, cilvēkus par kuriem papriecāties, katru dienu sāciet ar domām – „Ko labu es šodien varu izdarīt”, un ja kas labs ir sakrājies sevī – neskopojies un saki! Saki! Jo varbūt šai momentā tam cilvēkam šie vārdi nāks pašā laikā! Un atceries – ja ir auksti – uztaisi gardo kakao un atrodi laiku „attiet” no darbiem un pasapņot, padomāt par labajiem darbiem, kurus vari vēl uzspēt izdarīt, par lietām, kas Tevi dara laimīgu vai laimīgāku, par notikumiem, kas liek pasmaidīt un saņemties. Un apskati savu drēbju skapi un „spītējot” rudenim uzvelc ko krāsainu – es ticu, ka diena būs vēl pa vienu saules staru spožāka! Tici, tā būs! Un šeit man gribās pieminēt vienu, varbūt naivu, citātu, kuru jau sen, sen izlasīju Rukšānes rakstā „Sestdienā”, un kurš ir iepaticies tik daudziem (it īpaši manam dvīņukam): „Tevī ir daudz vairāk nekā Tu domā!” tā teiktu Vinnijs Pūks vai varbūt Sivēns. „Vajag tikai rakt!” Mīļie draugi – ROKAM! Nepadodamies! Cenšamies domāt tikai gaišas domas, jo… „Domas ir spēki – Ko Tu domā – Tas esi Tu!” / Rainis / Lai saule sejā ik dienas un smaids no sejas nepazūd! 🙂 V.
