Es rakstīju stāstu par savu dzīvi – sajūtām, sāpēm, prieku, bēdām. Smaidu. Es to rakstīju viena. Bet tad arī Tu paņēmi zīmuli un sāki rakstīt. Tas pārtapa par mūsu stāstu. MŪSU ikdienu, MŪSU priekiem un bēdām – viss bija par MUMS. Un dienās, kad Tu noliki zīmuli, lai tā teikt "atpūstos", mani sāka mākt šaubas. Ne jau par to, kad atkal pacelsi zīmuli, lai turpinātu rakstīt MŪSU stāstu, bet gan par to, ka tev bija arī citi stāsti, ko rakstīt. Bet es nelikos ne zinis. Kad pacēli savu zīmuli, lai turpinātu rakstīt, es atkal pacēlos dažus soļus augstāk virs zemes, es smaidīju, es priecājos. Es laikam mīlēju… Tad Tu ieturēji garu pauzi. Es cerēju, ka Tu drīz atgriezīsies. Bet tā vietā es izlasīju kādu stāstu, kuru, izrādas, biji rakstījis Tu. Tas nebija par dzīvi, tavu dzīvi. Tas bija stāsts par neuzticību, par vilšanos… Šo stāstu papildināju arī es, lai Tu atcerētos. Tagad Tavs zīmulis stāv pārplēsts uz pusēm. Tās ir atmiņas. Bet es… es turpinu rakstīt jaunu stāstu par dzīvi – par manu SMAIDU.
