Kādēļ ir tik grūti spert šo liktenīgo soli un izbeigt attiecības? Esmu kopā ar puisi mazliet vairāk kā 5 mēnešus. Man viņš patīk neskatoties uz visu to, ko no viņa nesaņemu, t.i. raksta viņš man reti[rakstu, zvanu pirmā], man trūkst viņa uzmanība. Kādās brīvdienās gadijās, ka apvainojos par viņa absolūti nevērīgo atbildi uz manu sms, kuru viņš, kā izrādijās, pat neatceras. Kr4 totāli nodzēries ar draugiem. Neakstija man tādēļ 3 dienas, kjipa nebija spējīgs. Pa šīm 3 dienām paspēju iepazīties ar citu puisi, ar kuru sazvanos un viņš šķiet jauks. Taču dzīvo kkur 1,5h attālumā no vietas kur dzīvoju es. Kādēļ par spīti visam es nespēju izbeigt attiecības? Man ir žēl, savā ziņā. Es sev saku – padomā par sevi. Varbūt es par daudz domāju par sevi, jo ar pašreizējo puisi mani šķir 1 stāvs, es viņu satieku katru dienu, un ir vēl daži plusi kādēļ attiecības ir man izdevīgas. Smieklīgi iznāk – es domājot par savu labumu mežģīju smadzenes un sagādāju sev sirdssāpes nespējot izbeigt nepilnīgas attiecības. Kā lai tieku ar sevi galā? 😐
