Piedodiet, bet šis nebūs nekas jauks un pozitīvs… Sēžu ar kompi klēpī sevi žēlojot. Par ko? Par to, ka nekas nav tā, kā tam IR jābūt. Emocijas šodien sit augstu vilni. Diemžēl, ne pozitīvās. Kur tās palikušas? Varbūt Positivus festivālā uz kuru nebiju, jo šodien ir pirmā diena, kad man nav temperatūra 😀 Un es taču vasarā neslimoju – yeah, right! Nē, nu protams, priecājos, ka maniem draugiem ir superīgi gājis, bet manis tur nebija… Vienmēr P. ir bijis viens no maniem vasaras TOP pasākumiem… Man bija tik žēl atdot biļeti, jo tas nozīmēja, ka manis tur nebūs. Labi tas tā – pārdzīvošu. Šodiena ir pirmā diena pēdējo piecu dienu laikā, kad beidzot jūtos normāli un varētu iziet ārā, jo šis sienas mani vienkārši spiež kopā, bet mani ‘draugi’ ir nozuduši. Man nevajag skype čatus, man vajag sabiedrību! HELP! Un vēl, vēl ‘tā pa īstam’ nesākušās attiecības jau ir izbeigušās… Varu uzņemties daļu vainas, bet man tik tiešām likās, ka šoreiz viss pa ilgiem laikiem varēja būt savādāk. Tagad, kad cerības ir zudušas ir vēl sāpīgāk apzināties, ka esmu VIENA. Saodīts, tagad man liekas, ka izklauos kā tāda pusaudze, kurai dzīve dara pāri 😀 Bet es tiešām pašlaik jūtos briesmīgi, un man nepalīdz apziņa, ka citiem ir grūtāk. Jā, varbūt es nemāku (vai negribu?) novērtēt to, kas man ir, jo es ilgojos pēc tā kas man nav… Don’t take it too seriously – man tikai vajadzēja nedaudz nomierināties. Iešu uztaisīt kakao. Jauku Jums vakaru – ceru, ka tas būs labāks nekā man 😀 Radiohead – Creep
