6 C
Rīga
ceturtdien, maijs 19, 2022

Kādu vēlēto dzīvi

 

Šī ir tā diena, kuru es izbaudu, sajūtu. Man tas jau ir daudz. Diena ir pelēka un drūma. Līst lietus. Bet mani šī diena priecē. Sen es nebiju redzējusi lietu un kur nu vēl sasmaržojusi to. Pastaiga pavasara pirmajā lietū ļauj man aizmirst par laiku un mūžīgo steigu. Es apsēžos uz izmirkuša soliņa autobusa pieturā. Nedomāju par slapjām drēbēm un sabojāto grimmu, es domāju vispārīgāk… Domāju par cilvēkiem, kuri aizsteidzas man garām, par pasauli man apkārt un par kārtību vai haosu tajā. Protams, domāju par jūtām, un ir tik grūti domāt par tām. Tās ir tik sarežģītas, gluži kā algebras uzdevumi. Es domāju arī par savu dzīvi un lomām. Tās ir dažādas, dzīve kā filmā,ik rītu es uzlieku masku. Dažreiz man patīk izlikties skumjai, tad citi mani žēlo, citreiz esmu ar jauku smaidu un it kā gaišām domām – pozitīvs cilvēks. Mana dzīve ir kā audekls, aizpildīts ar dažādām krāsām un formām, bet pagaidām uz tā ir daudz tukšu laukumu, un es vēlos tos aizpildīt. Vienā no brīvajām audekla vietām es uzzīmēju smaidu, jo vēlos vairāk mirkļu, kad gribētos smaidīt. Gribu atkal priecāties par vienkāršām lietām kā bērnībā. Vēlos padzīt ziemu no vēsām cilvēku sejām, draudzīgi uzsmaidot. Tad es ņemu nedaudz tumši zaļās krāsas un piejaucu tai dzelteno, radot maigas toņu pārejas. Šī krāsu harmonija man saistās ar dabu un dzīvību. Es vēlos būt nenogurdināms taurenis un bezrūpīgi baudīt zaļo enerģiju. Vēl es vēlos būt tāda kā daba- noslēpumaina, izturīga- un priecēt pasauli ar savu skaistumu. Labajā stūrī es uzvelku melnu siluetu, bet uz krūtīm tam uzrakstu vārdu “Es” ar baltiem burtiem. Kāpēc labajā stūrī? Tāpēc, ka tā var labāk vērot, noraudzīties it visā no malas. Nu tāda es esmu, tāda balti-melna, ar saviem plusiem un mīnusiem. Baltais ir mana laipnība, draudzība, mīlestība un sapņi, bet melnais ir skaudība, slinkums un ātri pazaudēta apņēmība. Gribu melno nokrāsot baltu, pavisam baltu. Bet es nekad negribētu būt pelēka, tad jau labāk melni- balta. Tajā pašā laikā es vēlos nezaudēt sevi, ļaut izpausties manam patiesajam “Es”, būt tā, kas es esmu, nevis tā, par ko mani pataisa citi. Cituviet es uzzīmēju pulksteni, kas pārsvītrots ar sarkanu krustu. Vēlos iemācīties nesteigties, apmānīt savu iekšējo pulksteni, kurš rit pēc 21.gadsimta laika, apturēt to un aizmirst mūsdienu steigu un trauksmaino haosu. Bet beigās pāri visam es uzgleznošu lielu, sarkanu sirdi. Mīlestība- tas vārds, ko skandina TV un ik dienu to redzam internetā vai presē lieliem un izceltiem burtiem. Vai tāda pastāv? Un kas tā ir? Varbūt vienkārši šobrīd šī tēma ir modē? Bet man patīk šī tēma… Vienu mazu, mazītiņu daļiņu no tās pazīstu arī es. Es mīlu savu ģimeni, draugus un suni. Un pazīstu sāpes, kas sirdi gandrīz vai pušu plēš. Pazīstu arī prieku un laimes sajūtu, esot ar saviem mīļajiem. Tās sāpes un laime, tās ceļo no sirds uz sirdi, padarot mūs tik tuvus kā vienu veselumu. Esot ar viņiem, mana sirds izkūst kā ledus gabaliņš siltā plaukstā. Bet es nezinu, kā ir mīlēt puisi, tomēr zinu, ka vēlos to sajust. Vēlos neprātīgi iemīlēties, vēlos tauriņus vēderā, vēlos rozā brilles. Gribu iejukt sajūtu virpulī, kas paceltu mani spārnos un darītu laimīgu. Reizēm, kad ieraugu divus sirmgalvjus ejam līdzās roku rokā, tad pasmaidu un zinu, ka tādu mīlestību vēlētos arī es. Mīlestību, kas ir kopta un audzēta kā krāšņākais zieds, mīlestību, kuru var apbrīnot mūžīgi, mīlestību, kas nekad neapnīk. Tāda ir mana dzīves glezna. Es ielieku to koka rāmī un piekaru pie sienas, atguļos gultā un aplūkoju to. Un tagad es saprotu- es vēlos elpot, redzēt, dzirdēt un just ar sirdi. Vēlos dzīvot tā, lai nav ko nožēlot. Es gribu dzīvot tā, lai nav ko nožēlot, Pavadīt ik dienu, to izbaudot. Vēlos laiku pazaudēt Un nejauku dienu ignorēt. Gribu tādu mīlestību- varbūt nedaudz neprātīgu-, kas reibina kā vīns un nekad neapnīk. Es vēlos nepārstāt vēlēties Tā varu sapnim tuvoties.

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

Iepriekšējais rakstsemils nemil mil
Nākamais rakstsnothing special