Tik ilgi tas mani smacēja… Nevarēju neko pateikt… Biju, kā iesprostota būrī, netiku ārā un kamols kaklā visu laiku smacēja… :’-( Bet laikam jau esmu daudzmaz sākusi samierināties un veseļoties… sāku elpot, jo galu galā esmu nolēmusi atklāt dažas(uzsveru DAŽAS!) kārtis no tā, kas pēdējā laikā notiek… Dzīvoju vairākus gadus attiecībās ar savu vīrieti… Mīlēju viņu, lutināju, dzīvojām kā precēts pāris… BET viss skaistais beidzas un manā gadījumā beidzās mana mīlestība, jo mūsu dzīve bij pāraugusi PILNĪGĀ ikdienā… Vairs nejutu, ka viņš mani mīlētu, ka cienītu, ka gribētu redzēt sev blakus arī oficiāli nokārtotās attiecībās… Likās, ka VISS cits viņam ir svarīgāks par mani, gan mašīnas (hobijs), gan māsas un brāļi, gan vecāki, gan darba kolēģi un draugi un tikai tas laiciņš, kas palika pāri – tika man! Tad nu līdz ar šo visu pamazām izdzisa manas jūtas… :-/ Bet laikam jau pati to tā īsti neapzinājos, jo kopdzīve jau turpinājās, mūsu ikdiena… pieradums vienam pie otra arī… Manā dzīvē bija ļoti tuvs draugs-vīrietis! Viņam ar dzīvē bij visādas likstas un nedienas ar tuvāko cilvēku(no viņa aizgāja), un kopā pavadītais laiks palīdzēja izkliedēt drūmās domas! Mēs bijām kā labākās draudzenes,jo zinājām viens par otru dikti daudz… Atšķirība bija tajā faktā, ka bijām dažāda dzimuma… Un šeit stājās spēkā likumsakarība – vīrietis un sieviete NEVAR būt draugi! Protams tas notika arī šajā gadījumā! Bet es visu laiku to cilvēku uztvēru (savā galvā) tikai un vienīgi kā draugu! Lai arī starp mums bija neaizmirstamākais sekss, kāds jelkad mums abiem ir bijis, bet bijām tikai draugi! Un viņam visu laiku teicu, lai neko neuztver nopietni, jo man tač ir otrā pusīte un mēs esam draugi (kaut jau toreiz būtu kodusi mēlē)! Teicu viņam, lai viņš meklē sev citu sievieti! Un viņš atrada! Un tikai tad es sapratu – sasodīts!!! Manas jūtas nebūt nav vairs tikai draudzīgas! Pateicu to viņam, bet viņš saka – kur Tu biji agrāk??? Viņš esot visu laiku dzzīvojis un klusējis un samierinājies ar to, ka es esmu teikusi, lai neuztver neko nopietni!!! Ar asarām acīs :’-( sapratu, ka patiešām ir par vēlu… Pa to laiku arī manas attiecības jau tiek pārrautas pavisam… Un es saprotu, ka viens solis un es palieku viena… Vienam es neesmu vajadzīga, jo esmu viņu krāpusi ar citu, otram – jo es nespēju tikt galā ar sevi… Un tagad esmu palikusi pie tā teikt sasitas siles… Tikai tādēļ, ka nespēju tikt galā ar sevi, savām domām, savām vēlmēm… Zinu, zinu, ka pati vien vainīga, bet nesaprotu – kādēļ es nesapratu to agrāk… :’-(
