Pēdējās dienas dzīvoju ar smagu personības dalīšanos. Esmu līdzās savam vīrietim, bet acu priekšā redzu otru – tīri burtiski, jo, izrādās, tagad strādāsim kopā. Pats dīvainākais ir tas, ka, ja pirms tam liekās – aizmirsīšu un viss, tad situācija ir krietni mainījusies. Biju domājusi, ka viņš ir aizņemts, un tad būtu vieglāk tikt pāri, bet izrādās – nav gan. Pie tam pavisam izmest no savas dzīves vairs viņu tāpat nespētu, cenšos būt "tikai draugi" rāmītī, bet jūtu tādu pievilkšanos, kā nekad dzīvē. Abpusēju. Atgriežos mājās un redzu savu mīļo, kurš strādā, lai mums abiem būtu labi, un jūtos tik vainīga, ka varētu iegrimt zemē.. dziļāk par zemi. Zinu, ka pametot savu vīrieti, es izdarītu lielāko kļūdu dzīvē.. un atlikušo mūžu dzīvotu ar milzu kamolu kaklā tā dēļ. Man nav iemesla viņu pamest, jo viss ir ideāli, izņemot seksu, kuru man vajag daudz vairāk un kaislīgāku kā jebkad no šī cilvēka saņemšu 🙁 (Ironiski, bet otrs ir kā radīts man:P) Bet viss pārējais ir kā pasakās par fejiņām, tikai jūtos iztukšota, tā it kā skatītos uz viņu caur tālskati. Apgrieztu. Un es nespēju viņu sāpināt tik ļoti.. Nezinu ko lai daru – es gribu visu kā ir, visu salabot, gribu aizmirst to otru, kas mani velk kā magnēts pie sevis tā, ka nav jāpielieto apziņa, lai izdarītu ko sliktu. Pietiek būt vienā telpā un ķermenis neapzināti tiecas uz to pusi, sirds sitas tik sāpīgi, ka varētu pārsprāgt – varbūt tā arī notiks un nevienu nebūs jāsāpina. Bet kā lai izkasu viņa smaržu no plaušām un pārtraucu šos refleksus? Pilnīgi noteikti man nepietiek spēka un nezinu, ko lai daru.. Varbūt pateikt, ka man vajag pauzi? Bet tad tas tāpat būs sāpīgi un uz neatgriešanos 🙁 Ciesties ar kaķi, kas skrāpējas krūtīs un bez seksa, cerot, ka pāries? 🙁