Nodot!? Kas par par lietu? Kopš kura laika, prātā zibsnī doma,- nodod, apstādināt laiku, aizmirst saites, pārkāpt, pieklusēt, izlikties? Kur paliek saprāts ar kuru augi, izaugi- dzīvoji? Tā gribas kliegt, skriet,- nezināt virzienu, lēkt, pasmieties- būt nedaudz ļaunai- tikai nekad atriebīgai. Dzirkstīt, šprakstēt- tā lai apkārtējie apžilpst un nospļauties par to ko par tevi padomās. Mīlēt- aizliekti- tā lai sāp un kņudina, tā kā nedrīgst. Nepiedot pāridarītājiem, aizgriesties, pazust-lai uztraucas. Priecāties, raudāt ( tikai mazliet, garšai), oooo jā izgaršot! Neklausīties, apklusināt, pārtraukt, neatvainoties, neatgriezties. Tu maldies, ja domā, ka nevaru pagriezties un aiziet. Tu maldies. Es gribēju būt balta un pūkaina, tāda nevaru būt, negribu, nē, vairs ne! Ne jau sāpēts, bet pārāk labi zināms- viss nav zelts kas spīd. Nē nebaidos, zinu tā ir dzīvē, izturēt, saņemties, neklusēt, aizmirst! Tiekties…. Atcerēties…. Sapņot…. Gribēt…. 😉