Ir nepatīkami, ja mīli bez atbildes, bet kā dzīvot, ar apziņu, ka mīlestību pats esi nokāvis kā jēru uz ēšanu? Ir sāpīgi, saktīties kā cilvēks zaudē jēgu dzīvot – un nevis vienkārši krīt depresijā, bet zaudē izdzīvošanas instinktu – un cik briesmīgi, ja tu redzi – kā mīļš cilvēks mokās, taču nespēj mainīt viņa tieksmi uz iznīcību – ne vārdos ne darbos. Ir tik ļoti sāpīgi… Tukšs karkas, kā veca kuģa vraks. Vai aizmirst būtu vieglāk? Bez iespējām, ar lūgšanu – bez cerības, bet ar apsēstības tieksmi. Cilvēks ir pieļāvis kļūdas – jautāt – kurš to nedara – lieki. Ir liktenīgas kļūdas, nelabojamas – tiešas un nāvējošas. Taisnības uzvara, taisnības cena. Ar sirdi kā uz delnas – asiņojošu, plaisājošu. Stāvoklis raksturojams kā vēža slimniekam ar diagnozi – pāris gadi. Un nav iemesla palikt, nav vēlmes. Kad sapņiem pienāk gals arī emocijām vairs nav īstas, patiesas nozīmes. Rīti ir tieši tādi paši kā vakari un naktis ir izplūdušas nenoteiktās kontūrās. Sēdi, vēro so cilvēku un saproti, ka viņš slīd – slīd gar ēkām, slīd gar mēbelētām telpām – nekustīgi, bezmērķīgi, tukši un saltuma ieskauts. Acīs atblāzmojas vien kādreiz justais un piedzīvotais, pagātne, bez nākotnes. Neatgūstamas cerības un zudusi dvēsele. Vājums? Pārejošas sāpes? Nē, ir cilvēki, ir vietas, laiki un personības, kas tiecas pēc sevis caur laimi. Kad to atņem, kad to nogalina… Un jāspēj sēdēt un klusēt, jāspēj cīnīties par tuvinieku, kurš negrib. Bet tu zini, ka viņam ir taisnība.
