Ar ko lai sāk… Ar to, ka man ir tāda sajūta, ka dzīve apstājusies? Kāpēc? Laikam jāsāk ar to,ka, redziet, man ir 20 gadi (jā, jauna), esmu pabeigusi profesionālo vidusskolu un laikam esmu nonākusi tur, kur nonāk lielākā daļa jauniešu. Smieklīgi, bet es tiešām nezinu, ko darīt. Esmu laukos un fakts,ka ar vecākiem nesadzīvošu, ir acīmredzams. Un arī tie,kas mani pazīst, zina, ka neesmu tāda, kura sēž mājās. Un pats labākais ir tas,ka man ir darbs, kur man tikai jāsaka piekrišana. Bet ir tik daudzi blakusfaktori… Bet šeit laikam raksta par vīriešiem. Un kā tad viss ir saistīts? Ir tā,ka draugs (nosacīti) ir Rīgā, bet es esmu vairāku km attālumā. Un tas ir sīkums, jo tik un tā nākotne mūsu attiecībām ir nereāla. Varu pateikt arī kāpēc – tur nu ir taisnība, ka vīrieši pieņemas prātā daudz vēlāk, nekā sievietes. Skarbi, bet nu nav mans tips. Pati varbūt esmu vēl bērns, bet tomēr esmu arī daudz ko sapratusi un visi pieļauj kļūdas. Viens no maniem secinājumiem – attiecības tiešām ir pareizāk uzsākt tikai tad,kad esi tiešām 100% droša,ka to vēlies. Pretēji – vienam vai otram tas sanāks sāpīgi. Lai cilvēku iepazītu, ir randiņi, nevis uzreiz ir jāpasludina,ka ir kopā. Man viss tas sākums liekas tik nogurdinošs – tā iepazīšanās un 10x pēc kārtas stāstīt savu dzīvesstāstu. Viss ir tik vienāds. Tāpēc arī mana apņemšanās tāda ir – uzsākt kko tikai ar tādu vīrieti, kurš atbilst maniem kritērijiem, nevis tāpēc,ka tāpatās nav ko darīt. Un kā man teica kāda sveša sieviete stacijā – katrai sievietei ir jāzin savs līmenis. Un kāpēc viņa to teica? Jo mani sauca kaut kādi jaunieši apsēsties pie viņiem, parunāties. Kliedza pāri visai stacijai, tā vietā, lai pieklājīgi pieietu klāt. Mana reakcija – ignorēšana. Un par to arī šī sieviete, kura bija gados, mani arī uzslavēja. Tieši tie vārdi ir palikuši man atmiņā. Tā ir tīrākā taisnība. Un nekad nevajag padoties žēlumam. Turpinot runāt par līmeni. Iepazinos ar puisi, kurš izskata ziņā mani nekādīgi nepiestaistīja. Tā kā man bija pazudis telefons, viņš man uzzvanīja,lai es varētu to sameklēt. Nākamjā dienā saņēmu zvanu un arī uzaicinājumu tikties, jo viņš arī bija Jūrmalā. un te nu es aizgāju principa dēl – tāpatās nav ko darīt. Un kas to būtu domājis,ka viņš brauc ar tik smuku ‘bembi’. Ziniet, viņš jau nav neglīts un nemaz nav "nūģis", tikai mazliet apaļīgs, ne resns,bet gara auguma un tāds…’būdīgs'(nezinu,kā lai labāk pasaka). Rezultāts bija tāds, ka iepzinu viņa foršo raksturu un tagad esmu sapratusi to,ka tikai ar to viņš var pievilināt meitenes,ja izskats nenostrādā (bet uzvalkā viņš ir tik glīts). Un tiešām – neskati vīru no cepures. Ja es uzreiz būtu zinājusi, cik viņš ir foršs… Nezinu, ko tas man būtu mainījis, bet pārējām meitenēm gan jau ka mainītu. Un tā ir lielākā meiteņu kļūda. Izrādījās,ka viņš ir tik atraktīvs, visur piedalās, sabiedrisks, draudzīgs, var atrast kontaktu ar ikvienu. Un man bija tāds lepnums viņu rādīt saviem draugiem. Viņš bija mazliet vecāks par mani, bet manos gados bija sportists, nodarbojās ar vieglatlētiku un ai ai ai, kādi viņam bija panākumi. Tajā laikā ar meitenēm arī viņam nebija problēmu. Un arī tagad, teikšu godīgi, es vēlētos sev tādu vīru. Un es nesapratu,kāpēc viņš ir tik pašpārliecināts, kāpēc flirtē ar tik skaistām meitenēm. Un tikai tad es sapratu. Iepriekš viņš varēja iegūt jebkuru meiteni, kuru vēlas un joprojām to var. Un jā, atsaucība viņam bija liela. Jā, es iemīlējos. viss it kā bija kā pēc grāmatas – randiņu periods, kārtīga izklaidēšanās, ar to domājams, spēlējot volejbolu, skrituļojot u.t.t. Tikai izrādījās,ka viņš negrib attiecības. Kāpēc? Tāpēc,ka nesen bija pielicis punktu ilgām attiecībām. Un tas arī bija mans klupšanas akmens, jo bieži jutos,kā…plāksteri..Gribēja brīvās attiecības- lai neierobežotu viņu. Un viens otru nekrāpjam,bet kopā neesam. Bet es to nevēlējos, es beidzot gribēju būt ar kādu. Liku izvēlēties – vai nu kopā vai nē. Un rezultātā bija vairāk nē. Tā nu netikāmies, kādreiz piezvanijām viens otram, lai apjautātos kā iet. Tomēr nesaprotu viņu, jo viņš leik noprast,ka vēlas mani. To,ka man viņš joprojām patīk, sapratu nesen, pirms pāris dienām, kad sagaidīju viņa zvanu. viņš vēlējās mani satikt. Un par spīti tam,ka man ir draugs, es piekritu, kaut gan es varēju vairāk laika pavadīt kopā ar viņu. Viņš gribēja mani redzēt un zināja,ka es braucu uz laukiem. Aizbraucu un nenožēloju, jo zināju,ka pavadīšu labi laiku. Vēl vairāk – es zinu,ka viņš mani grib satikt vēl. Un tur šis stāsts iet kopā – esmu laukos un mana dzīve ir apstājusies. Arī šodien viņš piezvanīja,lai apjautātos,kā man iet un kad būšu atpakaļ. Es zinu,ka man ir jāizcīna sava vieta dzīvē, bet es nemaz nezinu, kur lai vispirms ķeros klāt. Un tā dziesma – Reamonn – Million miles. Ehh. Un galu galā tomēr nezinu,ko gribu, jo to ko gribu, nevaru dabūt. Un ja dabūšu.. cik daudzas reizes ir izrādījusies taisnība tam – skaists,kamēr nepieder tev. Jo,kad esi to ieguvusi, tad neliekas vairāk interesanti. Un citur tā zāle vienmēr ir zaļāka – tad liekas – draudzenēm ir tāds draugs, es arī tādu gribu un eju citos meklējumos, nenovērtējot to,kas ir. Un tad varbūt viss iegrozītos savādāk. nu ko, laukā ir ir draņķīgs laiks, tad klausāmies – million miles.
