īstenībā šo dienu gaidīju jau no vasaras sākuma, kad varēšu aizbraukt pie Lubānas ezera un atpūsties no visa – tur nav ne tv, ne datora, ne interneta, arī ne elektrības. parats dzīvojamais vagoniņš, ar divām istabām, garāža un malkas šķūnītis, protams arī labierīcības. tuvākā civilizācija 10km. cilvēki te rādās reti, dienā kādas 5 mašīnas pabrauc garām, tādēļ droši var dzīvot pa pliko 😀 viss šis mani bija saistījis kādus gadus piecus atpakaļ, kad pirmo reizi paliku tur viena pati pa nakti. un tā katru gadu. tikai šoreiz tētis pateica, ka man būs jāpaliek no pirmdienas vakaram līdz trešdienas vakaram. jo nav neviena cita, kas tur paliek pa nakti un visu pieskata. vispār, jā, mans tētis ārpus sava darba pagasta pārvaldē zvejo arī zivis. sapirkusi sev ēdamo, iekāpu mašīnā un tētis aizveda un atstāja mani. pirmajā mirklī apreibu no visa šī klusuma un miera. putni dziedāja savas dziesmas, ezers savus viļņus sita pret krastu, koki nedaudz šalca. es noliku mantas, uzvārīju tēju, paņēmu segu un uzkāpu uz garāžas jumta vērot dabu. lēnām malkoju tēju ietinusies segā un lēnām rietēja saule. miers, tas kas bija man visvairāk vajadzīgs. tā sēžot un domājot nemanot pienāca tumsa un nācās iet gulēt. tā ka esmu nedaudz bailīga, tad no garāžas paņēmu mačeti un noliku pie gultas 😀 sākumā bija iemigt, jo apkārt viss čabēja. nemanot bija pienācis rīts un es cēlos 4:30, vēlējos redzēt saulrietu. atkal tas miers. šajā mierā iejaucās krusttēva mašīna, viņš atbrauca pārbaudīt tīklus. sagaidīju, kamēr viņš iebrauc ezerā, devos atpakaļ gulēt. krusttēvs piecēla mani,pazobojās par mačeti pie gultas un aizbrauca. paliku atkal viena. uzvarot tēju, izgāju sēdēt uz kāpnēm. izdzerot tēju ķēros pie darba.likās, ka laiks ātri paiet, bet īstenībā viņš nekur neskrēja. paēdusi vakariņas, paņēmu grāmatu un uzkāpu uz jumta, lasīju grāmatu un baudīju dabu. biju tik ļoti iegrimusi grāmatā, ka nepamanīju, kā sāk kļūt tumšs. tāds pats dienas iesākums un notikumi, kā iepriekšējā dienā. padarot darbiņus, paņēmu grāmatu, iekāpu laivā, nedaudz iebraucu ezerā un lasīju grāmatu. atbrauca tētis, es viņam biju lūgusi, lai atved man riteni, jo viņš uzreiz nebrauca uz mājām. bet viņš neatveda, viņš priekšroku bija devis kaut kādu krāmu atvešanai, nevis man riteni. es sadusmojos, paņēmu mugursomu un pateicu, ka iešu kājām.viņš centās mani apturēt, jo teica, ka salīšu, neko nesakot un dusmu pilna sāku iet, austiņās skanēja mūzika. nogriežoties jau no ezera dambja, pamanīju, ka man priekšā ir tumši mākoņi, kas liecināja, ka mēs viens otram ejam pretīm, viens otram apskāvienos. ilgi nebija jāgaida un sāka līt kā no spaiņa. sāku vēl vairāk dusmoties. nevarēju paiet. visa bija slapja. sāka skanēt http://www.youtube.com/watch?v=R08q2wzGpzk skanot šai dziesmai sapratu, ka dzīve ir taču brīnišķīga, man ir ispēja samirkt lietū, just un redzēt to. man ir iespēja lēkāt pa peļķēm un pasmelt ūdeni plaukstās. dzirdēt to, dungot līdzi. tā nu celš man pagāja smaidot. nepamanīju kā tiku mājās. life is wonderful! p.s.te nav iespējas visu aprakstīt, ko tika piedzīvots. izmirkusi, bet laimīga : )
