Cik ir cilvēku, kuriem tu patiesi vari uzticēties? Uzticēt sevi visu, kā atvērtu grāmatu.. izlikt visas savas dziļākās sirdssāpes kā uz paplātes? Iespējams, ka man ir paveicies – man tādi ir divi. Mamma un labākā draudzene. Cilvēki, kuri ar mani ir kopā tādēļ, ka es viņiem patīku kā cilvēks.. kuri mani neizmanto, kuriem no manis nekas nav vajadzīgs. Cilvēki, kuri uzklausīs un atbalstīs. Klusībā nepriecāsies par manām neveiksmēm. Nestāstīs to tālāk citiem. Un tomēr es nevienam no viņiem nespēju atklāt sevi visu, līdz galam. Neapzināti, pat ar šiem tuvākajiem cilvēkiem, man ir maska. Man ir jābūt stiprai, neatkarīgai, apmierinātai un optimistiskai. Ir jābūt…bet kāpēc? Kurš man to ir licis? To visu esmu izdomājusi es pati. Es nemaz neatļauju sev aizdomāties par to, vai tiešām es esmu stipra, apmierināta ar dzīvi. Es neatļauju sev būt pašai. Es to visu krāju sevī, pat nepamanot. Un tad, dienā, kā šī, es attopos, ka ir grūti elpot. Ka es pati sevi nepazīstu. Ka nespēju atklāties nevienam…tikai pati sev.
