Ja es visu laiku domāju,ka mums Latvijā ir tikai viena profesionāla raudātāja, tad tagad sapratu,ka tādu ir ne mazums. Tās dāmas, kas notupušās celīšos, ar uzrakstu rokās uz kura 2 valodās uzrakstīts, lai ziedo naudu viņas bērniem utt. Un viņas vienmēr raud. Nu tā ir jāmāk, visu dienu raudāt uz vella paraušanu. Teiksiet,ka esmu skopule, bezjūtīga maita? Aiiiiiziet! Lai ceļos tupētājas meklē darbu. Un nepastāv tādas atrunas,ka darba nav.! Darba nav tiem,kas ir slinki. Redz, mums mazpilsētā, mājas pirmajā stāvā dzīvo kāds bomzītis, nu viņam gribas i iedzert, i uzpīpēt, i paēst, bet viņš strādā. Viņš vienmēr piedāvā manai mammai uznest malkas maisus uz 2.stāvu, nu labi,viņš pāris pagales no tā maisa nosper, lai savu plīti iekurinātu,bet viņš vismaz dara. Nedomāju,ka ir bijusi kāda reize,kad viņš bez darba prasītu,lai viņam kaut ko iedod. Un tā viņš piedāvā savus mazos darbiņus, pretī saņemot tādu ekstru kā cigarešu paciņu vai 1,20ls (jo tā tagad maksājot 2l alus). Viņš kādreiz arī lasa pudeles, iet nodot un saņem saņķikus par kuriem nopirkt to, ko viņš vēlas. Teikšu,ka es viņam esmu palīdzējuši šajā lietā, jo dažkārt pēc ballītēm atstājam pudeles viņam pie durvīm,lai šim pudeļbizness iet no rokas! Un šādiem cilvēkiem nav žēl, ko iedot, bet tie ceļos tupētāji un ar suņiem tusētāji, stacijas tuneļos ir vienkārši slānāmi un pie darba liekami. Viņi pie manas sirsniņas neapelē. Ja lielākajai daļai no viņiem piedāvā maizi, viņi trīsstāvīgos vārdos mūs pasūtīs ellē ratā. Ziniet,ja man kāds pienāktu uz ielas un paprasītu: "Saimniecīt, nopērciet man maizi un pienu!". Es viņam ne tikai maizi un pienu nopirktu. Šīm šodienas pārdomām pa virsu, vēl pirmo reizi redzēju narkomānu duršanās procesā. Nu tas ir noticis! Pie bērnu slimnīcas, bitīt matos!!! Nošokējos, bet tai pat laikā sapratu, ka viņiem jau vispār nekādas morāles nav par to,kur to darīt…
