Zvana modinātājs…AK, DIEVS! Es negribu celties, negribu kustēties, negribu domāt…Acis knapi varu atvērt, aizpampušas no raudāšanas līdz 3jiem naktī, zinu,ka izskatos vēl trakāk par Ķīnieti, nemaz negribu skatīties spogulī. Atceros vakardienu un atkal sāku raudāt…KUŠ! NO-MIE-RI-NIES! Vairākkārt dziļi ievelku elpu, izlienu no gultas, jūtos vienkārši pretīgi, it kā man būtu paģiras. Uzvāru kafiju, nosmēķēju divas cigaretes, rokas trīc…fui… Braukšu uz darbu vēlāk, varbūt vismaz pampums mazināsies. Sataisu acīm kompreses no zaļās tējas, kaut arī nekad tas nav palīdzējis, bet vismaz būšu ko darījusi lietas labā. Vēlāk taisos uz darbu, zvana telefons..VIŅŠ!!! -Čau, Tu darbiņā? -Nē, būšu pēc pus stundas. -Kas Tev ar balsi? Slimiņš esi? -Nē…nekas, viss kārtībā…balss aizlūst, sāk birt asaras… -Kapēc Tu raudi? -………Kāda tam vairs nozīme?! Knapi valdos, nometu klausuli, nevaru izturēt! Pēc mirkļa Viņš zvana vēlreiz: -Lūdzu neraudi! Man arī ir sāpīgi, vakarā parunāsim, Tev taču būs laiks, vaine? Es vēlāk pie Tevis pieskriešu uz ofisu. -mhm…. ……………………………………………….. Sēžu darbā, mēģinu pastrādāt, domās tukšums. Pampums mazinājās, bet minimāli, pat nevarēju uzkrāsoties, jo nebija ko! Ai, kā ir tā ir! Tad Viņš ienāk, apskauj mani no aizmugures, piespiež seju maniem matiem…dziļi ievelk elpu un noskūpsta tos… -Kā Tu jūties? Es vakarā būšu mājās, atbrauc! Es nezinu kā man justies. Ko man domāt. Un vai vispār domāt. Sviests! Bija tik dīvaini pie Viņa ierasties…viss tik pazīstams, bet svešs….un Viņš…tik piemīlīgi ietērpies savos mājas šortos un izstaipītajā džemperī, kuru es biju iemīļojusi vilkt no rītiem…arī svešs! Es apsēdos dīvānā, Viņš uzvārīja tēju…un mēs vienkārši sēdējam, nezinājām kā iesākt runāt. Runājām par šo un to, bet neko. Neko no tā, kādēļ biju atbraukusi. Ik pa brīdim aizskārām “mūsu” tēmu, bet tā…niecīgi. Tad es piecēlos un teicu,ka man jābrauc mājās, jo ir jau vēls! Sāku ģērbties, vilku zābakus…Viņš klusītēm pateica, ka vēlētos, lai es palieku…es pajautāju-priekškam, Viņš atbildēja, ka laikam jau tādēļ,ka vēlās mani sev blakus, es sāku raudāt, atstutējusi galvu pret sienu, un jautāju:”vai Tu vispār saproti, ko Tu dari? Tu taču zini, ka man būs vēl grūtāk! Priekškam Tu vispār mani uzaicināji pie sevis, kāda tam visam jēga? Ja es Tev neesmu vajadzīga-lūdzu Tevi, palaid mani!” Viņš pienāca pie mani, apskāva un mēs abi raudājām un runājām. Pateicām visu, kas uz sirds, pateicām to,kā jūtamies, kā uztveram viens otru, kā tulkojam viens otru, ko jūtam viens pret otru….un tad es sapratu! Es sapratu SAVAS KļŪDAS!!! Viņš saprata savējās…mēs raudājām kā mazi bērni un klusējām, apskāvušies… Es sapratu, ka ar savu tēlošanu, smaidīšanu un dzelžaino stiprās sievietes ārējo veidolu, esmu Viņam parādījusi, ka man ir vienalga tas, ka neesam kopā, ka Viņš man ir vienaldzīgs! Sapratu,ka Viņam vienmēr pietrūcis mīlestības, kaut mīlu Viņu ļoti, bet centos to sevī apslāpēt, lai tikai nebūtu pārāk vāja Viņa acīs! Un Viņš rīkojies atbilstoši manai rīcībai, jo vīrietim taču vēl jo vairāk negribas būt vājākam! Mēs abi jutāmies PILNĪGI VIENĀDI!!! Bet nekad, nekad tā pa īstam nerunājām par to, jo attiecības taču iesākās kā “tikai sekss”…Kā ar āmuru pa galvu….Es sapratu!!! Un es ieskatījos Viņam acīs un redzēju tās pavisam savādāk, es VIŅU ieraudzīju savādāk. Un man vairs nebija kauns,ka es raudu. Es sapratu,ka Viņš grib man piederēt viss, tikai baidās, ka man to nevajag. Tik stulbi!!!! Tulkot visas otra cilvēka rīcības, skatoties tikai no vienas puses-ka Viņam mani nevajag. Protams, ka visu var pārprast!? -Ko lai es tagad daru, esmu jau noīrējis dzīvokli citur, noslēdzis līgumu, pasūtījis mēbeles, samaksājis drošības naudu… -Dari kā Tu gribi, brauc un dzīvo tur. -Tev ir vienalga? -Nē, es tikai gribēju, lai Tu pats izlem, es negribu, lai Tu pārcelies, negribu ļoti…bet nevēlos Tevi piespiest… Es paliku vakar pie Viņa… Un bija tik labi gulēt uz Viņa pleca, Viņa apskāvienos un just Viņa elpu uz savas ādas… Rīts bija burvīgs, bet ļoti īss! Tik atklātu es Viņu nekad nebiju redzējusi, Viņš atļāvās izrādīt svas jūtas! Un es biju tik laimīga, jo arī es pārstāju tēlot! ……………………………………………. Vakarā pēc darba iebraucu pie Viņa, neaprakstāma sajūta, tāda sajūta, itkā “mēs” būtu piedzimuši no jauna! Pamīļojāmies, paskūpstījāmies…Viņš mani pavadīja līdz ārdurvīm, kad gāju prom es pateicu, ka mīlu Viņu! Viņš apstājās, pagriezās…”Ko Tu teici?”….”Es teicu, ka mīlu Tevi…”, Viņš mani apskāva un ar aizlūzušu, bet koķetu balsi prasīja: “Cik ļoti?”….Es neatbildēju, pasmaidīju un aizgāju uz mašīnu… šovakar braucu mājās, piespiedusi siltas šokolādes Statoilkrūzi pie krūtīm, un sapņoju par to, kā es, silti ieritnājusies pūkainā pledā Viņa klēpī, lasu grāmatu, bet Viņš skatās savu “Ugunsgrēka” sēriju, un viss ir tik forši, mīļi, laimīgi un brīvi!!! Un tad Viņš man atsūtīja īsziņu: -Es arī Tevi mīlu un vēl pēc īsa mirkļa -Un centīšos darīt tā, lai Tu mani gribētu vēl vairāk Man neko vairāk nevajag. Jo šis ir kas daudz, daudz vairāk, nekā jebkad es būtu cerējusi! Velkot nost savu kreklu, es sajutu Viņa smaržu…visseksīgāko, visdievīgāko…un manējo!
