Viss sākas ar jūniju , kad pirmoreiz mūs sapazīstināja , tusējām klubā. Nekas nenotika , jo nu tad zināju, ka patika manai paziņai , bet viņai jau vienas attiecības tik un tā arī vajadzēja viņu. Pagāja vasara netikāmies un tad atkal klubs , dejošana kopā smaids viņa, maza dzirksts, bet tad atkal klusums . Viņu turpināja čakarēt mana paziņa , jo savu draugu pamest negribēja redzi mīlot, bet kādēļ jādod cerība otram. Ņēmu stūri savās rokās , un aicināju uz ballīti , ko rīkoju . Tai reizē viss sākās , mīļas sms , norunātas naktis , dejošana . Viss kā pasakā … līdz vienam brīdim. Aizgāja no darba , klusums ,nekā, mobīlais izslēgts , draugi uztraucas , es uztraucos. Zvans , "piedod , ka tā, es biju aizbraucis, vajadzēja , es drīz būšu atpakaļ " atkal klusums divas nedēļas , rakstīju , teicu , ka nevēlos tā turpināt , lai izlemj ko grib īsti. Pēc pāris dienām zvans, " Es nevēlos tevi zaudēt , es biju ārzemēs , nevarēju pazvanīt." "nu , un nevarēji pateikt , ka aizbrauc , jo nu acīmredzot neko nenozīmēju , ja neesi atklāts" Runājām , vienojāmies , ka vajadzētu aprunāties aci pret aci. Norunājām vietu un laiku , neatbrauca . telefons izslēgts , uzzināju, no viņa brāļa, atbrauca mājā , savāca savas mantas un aizbrauca . Sāpēja , ļoti , jo nu laikam kā saka, "nevarētu teikt , ka skumstu, bet sirds dziļumos kkur sasodīti pietrūkst" Ceļos , eju , cenšos aizmirsts , cenšos nedomāt , bet tik un tā ielaužas domās. Zinu , ka jādzīvo tālāk , nav jau vienīgais, pasaulē ira dadzi citi.