Centīšos visu pateikt tā, lai nečīkstētu, neieviestu skumju noti, bet varbūt stiprināt, ja ne citu, tad savu pārliecību. Nav noslēpums, ka pirms nedēļas man bija emocionāla krīze, šodien biju gatavojusies vēl vienai. Bet.. neatnāca. Es pirms nedēļas sāku lasīt atkārtoti un dziļi Noslēpumu, sātu piedomāt vairāk, un tiešām no rītiem cēlos ar smaidu un laimīga. Es visu šo nedēļu jutos tik pacilāta un enerģijas pilna. Tā arī gaidīju šos svētkus. Tā kā mani vecāki mani smagi uzmeta, es nespēju atstāt omu un nu esmu ciemos pie viņas. Protams, galds ir tāds, ka divdesmit cilvēki pārēstos un vēl brokastīm paliktu 🙂 Ir atgriezusies komentēšana – kāpēc uz kapiem velc svārkus, kāpēc ģērbies tā, kāpēc liec brilles, utt. Bet tā ir sava veida romantika, kas man bija pietrūkusi. Man pietrūka tās rūpes, ko man sniedz man tuvākie, jo reizēm to negribas sajust un nevaram to izbaudīt. Ja es šodien pamodusies pateicu, ka šī ir septītā diena pēc kārtas, kad esmu laimīga, tad šobrīd ir iezagusies maza skumju nots, es biju gaidījusi, ka man kaut vai sauso un pliekano sms atsūtīs daži draugi, bet izskatās, ka visi ekonomē uz telefona rēķiniem. LAi vai kā, joprojām gaidu ziņu no sava Friends with benifits, kurš nu oficiāli ir kļuvis par O MY GOD, I WANT HIM!, un ticu atziņai, ko izlasīju trešdien – pats grūtākais mirklis ir pirms mērķa sasniegšanas. Mans mazais mērķis ir būt laimīgai līdz pat gada beigām katru dienu, un tad tālāk ik pa mēnesim palielināt šo laiku. Tā, lai katru vakaru ejot gulēt es varu sev teikt – jā, šodien es atkal biju laimīga un laimīgāka kā vakar vai aizvakar. Es neticu brīnumam, ko gaidu, es vienkārši zinu, ka tas notiks. Priecīgus Jums svētkus 🙂
