Ziemīgās dienas atkal klāt.Arā aukstumiņš.Un manā sirdī arī nedaudz.Reizēm liekas,ka pacietība nav mūžīga,bet tagad nesaprotu no kāda ”materiāla” tā ir man. Cik ļoti man nepatīk strīdi.Tik tagad man to ir ”pilna kabata”. Kā lai tiek galā ar to,ka tev sāp, bet otram tas,ko viņš dara liekas kā tīrais hobijs,nevainīga pašsaprotama padarīšana.. Kā likt ieklausīties otrā,cienīt jūtas.. Katrreiz kad iekšā griež kā ar nazi,liekas ka zaudēju kādu kripatiņu mīlestības pret otru. Kāpēc mūsdienās viņi nostāda pāris lietas augstāk par savu sievieti.Kāpec tad,kad tev viss smeļas pāri malām,un tu ej prom,viņi lūdz palikt.Vai tiešām augstākā mēra egoisms?Paliec,jo man tevi vajag mazgāt veļu,uzkopt māju un gardas siltas vakariņas?? Nekad nebiju domājusi,ka visādi sīkumi spēj tā bojāt attiecības.Viss,ko lasīju forumos,likās,hmm, nu kur tā var būt,varbūt tās meitenes pārpīlē?Bet tagad es zinu kā tas ir,kad tu pārvērties par fūriju,kas pie katra sīkuma spēj pusdienu šķīvi izlīmēt pret sienu.Un goda vārds,pirmkārt, tu sāc riebties jau sev… otrkārt,gribas otru sapurināt un teikt – kāpec tu neaizdomājies,ko tu dari,kāpēc tev ir tik grūti iemācīties otru mīlēt? Jo mīlestība ir došana.Viens otram.Tikai tādā veidā viņa ir spējīga augt un pacelties augstākā līmenī.Ir jāizprot vienam otru, jārisina problēmas kopīgiem spēkiem.. bet ne jau tad kad viens atver sevi, bet otrs kā siena..tevī neieklausās,un nosoda..tikai par to,ka tu vēlies sevi pasargat no nepatīkamām izjūtām,sāpēm.. Novēlu jums katrai/katram vienam otru sajust līdz galam,atklāti pateikt par savām vēlmēm,apskauties tādos brīžos… pasmaidīt, noskūpstīt vienam otru, sajust,ka esat cilvēki vienai kopīgai dzīvei. Mācies mīlēt,un iemāci to viņam,ja viņš ir uz to gatavs. Mēs visu mūžu mācamies.Ejam pamatskolā,vidusskolā,augstskolā un visam pa vidu dzīves skolā.Attiecības-tā ir nākamā skola.Katram jaiziet cauri daudziem cilvēkiem,citam mazāk.No katra kaut ko iegūstam un ejam tālāk. Ir svarīgi iemācīties būt vienam ar otru.Atrast to cilvēku,kurš pēc romantisko filmu stāstiem ir it kā tas īSTAiS. Es cīnīšos,jo ir lietas,dēļ kurām ir vērts to darīt.Es nenolaidīšu rokas.Ar cerību,ka otrs mani sadzirdēs,un sajutīs..tajā pašā laikā neaizmirstot,ka visam vienmēr ir savas robežas. Gribas iziet laukā,iekrist sniegā,no sirds izsmieties un uzzīmēt sniega eņģeli – kā sardziņu savai mīlestībai.. Lai katra no jums jūtas mīlēta tagad un vienmēr: )
