Un tā mēs dzīvojam, no rīta ceļamies, zobu tīrīšana, rīta kafija un auzu pārslu biezputra, atkal zobi, apģērbs, smaids uz sejas, aizslēdzam dzīvokli un ejam, savās darīšanās- dienas gaitās, kārtojam savu dzīvi, virzamies uz mērķiem, esam abiciozi, kaprīzi un zinoši, sitamies un cīnāmies par sevi, savu eksistenci, būtību un taisnību, ceļam un būvējam savus sapņus, sasniedzam katru dienu ko jaunu un priecājamies, paklūpam un pielabojot karaļa/karalienes kroni, ejam tālāk..
Ikviens no mums ir vēlējies un vēlas tikt novērtēts, ne tikai no tuvajiem mājās, bet arī visur citur sabiedrībā, sevišķi darbā, jo, novērtēts bieži vien nozīmē paaugstinājumu un varas maiņu, kas nozīmē ne tikai iegūt augstāku amatu, bet arī lielākas finanses, atbildību un pienākumus, savā ziņā, arī varu.
Un tā katru dienu, līdz ir.. kāds iedod to, ko klusībā, ar mazu, mazu saules stara apmirdzējuma cerību, esam vēlējušies..
Ir paaugstinājums, ir izvēle, lai gan, ko tur vairs daudz domāt, jaunība ir viena un domas ir tikai dažas un mazas, jo, es varu, es zinu, es saprotu un man jau nav bail, lai gan tas taču ir kas jauns. Jaunam esot ir viegli, jo tā vien šķiet, ka ikviena kļūda tiks piedota un ar gadiem viss taču nostabilizēsies, iemācīšos un sapratīšu kā labāk, ko ļaut un ko ne, pēc kā tiekties un kur piestrādāt vairāk, ko var atlaist un ko paturēt, tā kaut kā..
Un tā prieki un lepnums par sevi un sasniegumiem līdz kādai skaistai dienai kad, atliek nokļūt viesībās, kādā pasākumā, vienalga kur..vietā kur ir redzama kāda laimīga ĢIMENE, atliek ieraudzīt maģiju un gaismu, ko tā ir radījusi un kas atspīd, līdz saproti, ko pa kalniem cīnies un skrien viens, ka savu karogu turi viens, jo kolēģi taču paklīst, viņi, lai arī ikdienā ir līdzās, viņi paliek tikai kolēģi, (kā tam arī ir jābūt!!), nākas atskārst, ka slimojot esi viens, arī svētkos paliec vins, jo darba ir tik daudz, pienākumi sniedzas pāri dienas darba stundām, majās nemitīgi esi vēlu, brīvdienas neeksistē, jo ir taču bijis mūžīgi lielais un visu varenais, augstais amats, kas dzīvojot ir aizņēmis visu laiku, visu iepriekšējo dzīvi, ka laika atrast savu dvēseles pusi nav bijis iespējams, bet kāda gan tam jēga(?) ja dienas beigās esi viens un mājās sagaida auksti katli un zupas šķivji, ja čīkstošas durvis tā arī turpina čīkstēt un izdegusī spuldzīte pati nenomainās, tas sāk šķit bezjēdzīgi..
Rezumē: dažkārt ir jēdzīgi tās jaunās durvis neatvērt un turpināt iet tur kur sākts, mēģināt turpat un palikt.
