Atceroties pagājušo vasaru, iedomājos, cik ļoti manu dzīvi ir spējīgs mainīt gads. Laiks vispār ir tāda interesanta padarīšana. Tas mūs maina, dziedē, notrulina…
Pārskatot vecās fotogrāfijās redzu sevi smaidīgu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem vairs nekontaktējos, vai arī bikli nostājušos blakus tikko iepazītam puisim, ar kuru nu esam kļuvuši par tiešām labiem draugiem.
Arī es pati… Atceros savas ambīcijas un sapņus pagājušajā vasarā, ko no tās gaidīju. Un tagad man nevajag neko no tā.
Līdz šim mana vasara nav izdevusies, un zinu, ka pagājušajā gadā tas mani būtu visai spēcīgi sagrāvis, bet šobrīd es akli padodos liktenim.
Laikm esmu izaugusi. Esmu pilnveidojusies pati un mani pilnveido cilvēki, kas ir apkārt. Es saprotu, ka jānovērtē tas, kas man ir, jo laiks ir kā smiltis, bet mirkļi- gliemežvāki, ko var atnest mājās no jūras un nolikt plauktā, lai vismaz netieši atgādina par skaisto.
Time heals almost everything. Just give the time some time.
