Atkal mana īsā atbilde ir – JĀ! It sevišķi ar TĀDĀM, kas no pleca pa taisno aug… tā sacīt. Reizēm caur Centrāltirgum staigājot gar tiem mazajiem ne-pārtikas kiskiem: redzu – dažas potenciālas supermodeles turpina aizvien tirgot kaut kādas citiem ne visai vajadzīgas trešās šķiras preces. Neuzdrīkstas sapņot… par kājiņām. Šis raksta gals ir – par uzdrīkstēšanos.
21. gadsimts ar savām IT tehnoloģijām ļauj informāciju izvērst neiedomajamos plašumos. Runājot par mūsu tēmu: nofotografē savas kājiņas ar spicenēm kājās- un pēc 2 minūtēm pasaulē var redzēt šo garadarbu.
Kā jau allažiņ’ – tikai avantūristiem amerikāņiem ienācis prātā… dažām daiļavām. Un atkal TUR, bet ne šeit.
Mēs esam iemācījušies (-šās) PATĒRĒT. Nevis savai lietai dot kādu virsvērtību. Esam “iemācījušies” tikai lietot aizūdeņu trako izgudrotaju lietas – nevis pašiem/pašām gudrot.
Meitenēm ir kājiņas – un tur Merlīna Monro vai Skārlete Medisona spēj parādīt. Mūsējās, tās slēpj un strādā Centrāltirgū kādā sīkā pārdotavā tirgojot atkal aizrobežā uzcirstās spicenes. Nevis pielaiko pašas un rīkojas.
Ir vismaz 6 iemesli- kamdēļ kājiņu dēļ- ir JĀRĪKOJAS:
– tas neviens “Tev” neatņems;
– tās ir “Tavs°” privātīpašums vismaz līdz mūža galam;
– visos modernajos laikos slaidas kājiņas ar kurpītēm kājās IR viens no vislielākiem fetišiem ar visām no tā izrietošajām sekām;
– pārlauzīsi NEDARĪŠANAS kompleksus sevī;
– ierādīsim “amīšiem”, ka neesam sliktākas;
– ierādīsim pašas SEV, ka cienam sevi!
Ir iespējas, kuras nepalaidīsim garām. Un nebūsim tās PĒDĒJĀS. Vai man sacīt, kas jādara?
