Nozodz sev laiku…
Tas tak skan smieklīgi – mums pieder mūsu laiks, bet vai tiešām? Starp ikdienas steigu mēs pazaudējam tās 24 stundas vienā mirklī un jau atkal esam ierauti jaunā karuselī – visu sākot no jauna – rīta cēliens, darbs, studijas, māja, ģimene, draugi un vēl tikai nav jāvelta savu uzmanība un vēl vairāk savs laiks. Mēs ieejam ritmā kā pelītes ritenī – tikai uz priekšu, uz priekšu bez sākuma un beigām. Nē, beigas pienāk (cerams, ātrāk nekā, pēdējām mirklī), kad tu vienkārši apstājies un apskaties apkārt – kas notiek?
Mēs dzīvojam laikā, kur bez bezgalīgās skriešanas nekas īsti nenotiks. Tad kā lai atlicina sev kādu laiciņu, kādai labai grāmatai, pārdomām un varbūt pat vienkārši atpūtai, tajā pašā laikā neizjaucot ierasto skriešanas maratonu, kas sākās 7 no rīta un beidzas ap pusnakti. Ir cilvēki, kas pat tās svētās stundas – miega stundas pamanās izmanot kā treniņu nākamās dienas maratonam.
Es esmu iemācījos sev nozagt laiku, netraucējot savu dienas ritmu. Es izvēlos vilcienu – tā ir mana atbilde, es katru dienu pavadu braucienā uz Rīgu, kur iegūstu vairāk kā stundu sev – savām domām, nepadarītajiem darbiem un labām grāmatām, citus rītu pat veltu laiku mazam miedziņam pirms augstskolas. Lai cik ļoti man patiktu braukt ar mašīnu, kas ir daudz ērtāk, mazliet ātrāk, tomēr dodu priekšroku sabiedriskajam transportam. Izbaudu mazumiņu, ko spēju sev dot, protams, iepriecina arī doma par dabas saudzēšana!!
Tiksimies tur!!!