Ir nakts, mācos, sesija priekšā… Laiks no septembra paskrējis nemanot! Esmu paspējusi iemīlēties, sanīsties, saprast, kā ir tad, kad mani nodod, sāpina mani. Un pirmo reizi dzīvē, šķiet, esmu nodarījusi pāri cilvēkam, kas bijis man dārgs. Kas zina, varbūt es viņam neko daudz nenozīmēju, bet tāpat – kopā tik daudz kas darīts.. Naksnīgi vakari, vakarīgas naktis, mazliet klusēšana, dziļas sarunas, kopīgas ballītes…
Viņš nāca man pretī, ieskatījās man acīs, un es sapratu – viss, esmu pārāk daudz nodarījusi pāri. Kā lai visu vērš par labu? Un vai vispār ir nozīme darīt ko lietas labā? Sirds saka – dari visu, ko uzskati par pareizu, bet prāts baidās. Ja nu viņš man ir kas vairāk, nekā es viņam?
Cik daudz asaru nav izliets.. Un tā bijusi tikai un vienīgi manas pašas vaina. Kāda būtu mana dzīve tagad, ja būtu rīkojusies citādi?
Kā būtu, ja būtu…
