Es nezinu vai šobrīd būtu īstais laiks man teikt, ka es lepojos ar sevi, jo pēc ļoti ilgas, grūtas cīņas ar sevi es izlaidu ārā emocijas, kas bija manī sakrājušās. Jūtas, kurām nebija miera manā sirdī un tās dauzījās pret dvēseles sienām tik sāpīgi, ka jutu katru dienu to asiņojot arvien vairāk. Es nebaidījos no tā. Vējš kļuva par manu pastnieku un nogādāja tās uz kāda cilvēka namdurvja sliekšņa. Es zinu, ka tur tās tika sabradātas, paspertas malā un pamestas ārā, aukstumā, kur laika gaitā tās sasaltu, gluži tāpat, kā mana sirds. Es nebaidos, jo beidzot es laižu vaļā itin visus pagātnes rēgus un dēmonus, itin visas emocijas un ļauju sev palikt vienai ar sevi.
Manā sirdī mājo patīkams miers. Tajā nejūt ne asaras par pazaudētu pagātni, ne skumjas par gaidāmo nākotni. Liekas, ka šoreiz es ļaušu sev izveseļoties un nelekšu pirmajā garāmbraucošā mašīnā, kura vēlas mani vest uz Munameģi. Tā es biju darījusi līdz šim vienmēr. Tikko kā mani ceļi šķīrās ar kādu puisi es atradu jaunu aizraušanos un iekāres objektu, kuram atdot savu sirdi un ļaut to salāpīt kopā, lai vēlāk atkal to pamestu zem braucoša tramvaja.
Vakaru pavadu savā kompānijā ar vīna glāzi vienā rokā un murājošu kaķi blakus gultā, tā svētlaime ir neaprakstāma. Jā, vecmeitu kategorijā es jau sevi esmu ieskaitījusi, jo jau no sešpadsmit gadiem puiši aizejot novēl man nekad neatrast laimi. Kas zin, kāds no viņiem to ir domājis pārāk nopietni un šobrīd par savu otru pusīti varu saukt kaķi, izgulēto viesistabas dīvānu un muļķīgi romantiskās filmas, kas man drīzāk liek smieties, nevis prieka asaras birdināt.
Telefonā esmu izdzēsusi gandrīz visus numurus,kur pēc vārda prasās uzrakstīt „visi vīrieši ir cūkas”, lai Jaunā gada svinībās šampanieša iespaidā sirds nemeklē ceļu atpakaļ pie kāda no viņiem. ..
Es ceru, ka arī viņi jūt, ka es attālinos un mani ķert vairs nav jēgas… Šobrīd es piederu tikai sev un tā ir labākā sajūta pēdējo gadu laikā.
Lai arī Jums Jauno gadu izdodas sagaidīt ar tik pat vēsu prātu un mierīgu sirdi!
