Nākamās dienas rīts- bija tāds pats. Bērniem soma sagatavota, uz skolu aizlaisti ar nebeidzamo atgadinājumu “neaizmirstiet vienādojumus matemātikā”. Arnis aizgāja knapi krūzes kafiju izdzēris, viņa priekšnieks “esot zvanījis- darbā ir steidzams pasūtījums, esot uz vietas jābūt stundu agrāk”. Dzīvoklis ātri kļuva tukšs un vientuļš. Tikai sienas pulkstenis tikšķēja – un tas bija vienīgais apgrūtinošais troksnis.
Maija – ap 9:00 posās, piegāja pie drēbju skapja. Tajā bija daudzas, taču palēti drēbju gabali. “Otrās rokas” veikalos pirkti. Sieviete nodrebinājies: cik gan daudz kredītu vēl jāmaksā. Tamdēļ uz visu pārējo ir jāekonomē. Jāpriecājas- Arnim ir darbs ostā, kur strādā visai labi apmaksātu amatu uz elektro-krāvēju. Maija reiz bija skolotāja, taču pāris pēdējos gadus nestrādāja. Tautā līdzīgās reizēm sauca par “profesionālām sievām”.
Ui- šīs domas iešāvās nereizē, pameta skatu uz pulksteņa. Vaiiiii…. 9:45, bet vēl kāda pusstunda ar tramvaju uz Rīgas centru jābrauc. Aizfantazējās par grūto tagadni, tamdēļ no skapja izrāva ārā pusgaru brūnu kleitu, pirmās paķertās zeķubikses un sarkanas laiviņas un mērena papēdīša. Ar šo kleitu pirms pāris nedēļām gāja uz Operas izrādi “Seviļas bārddzinis”, tātad noderēs arī šajā reizē.
Par Operu iedomājās pa ceļam uz tramvaju. Sasodīts, tas vēl kavējās. Tomēr 10:15 ar satraukumu bija adresē Kr. Barona ielā. Iegāja sētā, tad vēl vienā pavārtē uz otro pagalmu. Tad pa šaurām kāpnēm uz augšu otrā stāvā. Kur bija jāsagaida Medņa kunga uzaicinājums uz sarunu.
Otrā stāvā gaitenis gaišs, nesen remontēts. Vairākas durvis veda tālāk, gaitenī uz pāris krēsliem sēdējā vēl dievietes. Tādas uzposušās, abām rokās skaistas rokassomiņas- mugurā apspīlētas sarkanas kleitas (nez kamdēļ abām sarkanas), un kājas izspīlēti sakrustotas uz augšu, lai visiem parādītu tagad modernas platformenes uz baigā nagliņ-papēža.
“Nez kāds sakars tam visam ar ziepēm…?” Maija domaja, neuzkrītoši lūkojoties uz abām sievietēm pretī. Turpretī abas skatījās uz Maiju- ar neslēptu pārākuma sajūtu “nu tev, vistiņa, te nekas nespīd”. Tajā brīdī pavērās vienas no durvīm, pa kurām iznāca norūpējusies un, šķiet, drusku raudājoša meitene. Kāds kungs saka: “jums, cienītā, vēl gadiņš jāpaciešas līdz pilngadībai. Tad nekas netraucēs laimei darboties modeļu biznesā”. Pēc sekundes meitene aizcirta izejas durvis…
Tas pats kungs sacīja “Kristīna Veizmane?” – viena no pretī sēdošajām pacēla acis. “Nāciet uz sarunu”, – par Kristīni sauktā iznesīgi šūpojot gurnus- pazuda aiz durvīm. Koridorā iestājās klusuma brīdis, un Maijai jau … rēgojās ziepju burbuļi, kas krita no debesīm. Ilgi, ilgi, … līdz atkal pavērās durvis un sekoja teksts: “Maija Uzulniece? Nāciet uz sarunu.” …
