Turpinās sarunas ar starptautiskā “Lietus sandaļu” patronesi Mairu Wilkiraini. Šoreiz par to – kā un kur viss tas sākas. Galvenā morāle: ir vai nav tā gribēšana.
/Rakstīts īpaši cosmo.lv lasītāju dienasgrāmatai/
– Ir vai nav tā gribēšana?
Maira: bez šaubām, ka ir. Ja ir gribēšana, tad arī viss cits notiek. Es līdz savai gribēšanai nonācu… hmm, tas ir garš stāsts.
– Nu bet, tā īsumā…
Maira: Tas bija pirms gadiem -padsmit, kad man vienā vasaras dienā kājās bija sarkanas sandales uz 7cm t.s. nagliņpapēdīša. Vakarā nākot mājās no viena, kā tagad saka, no tusiņa – iekļuvu lietusgāzē. Rīgā ielas pārplūda, rensteles nevarēja uz reizi savākt ūdeni. Ielās izveidojās “upes”. Un vienai tādai nācās iet pāri. Negaidīti -bet sajūtas bija patīkamas. Un pēc tam…Pēc tam internetā redzēju Endija Vuda (Andy Wood – https://www.youtube.com/watch?v=6JlTRRxL5WE) video, kas nezin kamdēļ mani “pavilka”. Tā bija (un ir) māksla. Protams, gribējās visu pamēģināt pašai, un tā rezultātā ir tapušas daudzas bildes un video “lietus sandaļu” tēmā. Tagad no tā taisu šovu.
– Šovs tiek veidots, bet … kā sievietēm ir ar to patikšanu nodarboties ar “lietus sandalēm”?
Maira: Sagadoties lietusgāzē uz ielas, redzu- ka bez manis vēl vienai otrai dāmai tā tīri patīkami ir samērcēt savas sandales lietū. Tas ir tāds tīri neapzināts fetišs. Apmēram – kā neapstrādāta zeme, kurā ieliekot darbu, varam pēc laika sagaidīt lielu ražu.
– Tas redzēts?
Maira: Jā, redzēts. Pagaidām uz ielas, jūrmalā, laukos un pie Brīvības pieminekļa, kā arī pirms laika kādai klasesbiedrenei tas patika. Kā jau sacīju, dažai tas patīk. Bet tas viss notiek neapzinātā līmenī. Varētu teikt, arī neorganizēti. Mūsu attīstītā laikmetā, kad caur IT tehenoloģijām visas ziņas no visas pasaules līdz cilvēkam nonāk pusstundas laikā. Šis laiks ļauj izvērst arī līdz šim neredzētas lietas. Neredzētus šovus. Tādus, kas iepriekšējos tumsonīgos (pirms www ēras) laikos bija intravertas fantāzijas.
– Vienkārši jāapzinās savas vēlmes…
Maira: Pareizi. Un nevajag no tām baidīties. Laba vārda spēle: mazāk jādomā par to – ko par “tevi” domās. Jo domās jau vienmēr, lai arī ko darītu. Jā, laiku pa laikam sanāk redzēt, ka dažām – es teiktu, izredzētajām, ir vēlme darboties “lietus sandaļu” formātā. Lai gan jēdziens “lietus sandales” ir tepat Latvijā izgudrots. Pasaulē vēl šādu formatu nezina. Līdzīgi, kā savulaik daudzko nezināja no šodien pazīstamām lietām.
– IT tehnoloģijas ir varenas…
Maira: Patiesi. Tās dod iespēju ātri apmainīties ar informāciju, jaunām idejām un piedāvājumiem. Vēl pirms nieka 20 gadiem tas bija sapnis – kad vienā okeāna krastā kāds kaut ko dara, un pēc pusstundas uzzina tā okeāna otrā krastā. Šodien tā ir ikdiena. Kā elektrība, kā gaiss, kā .. pats internets.
– Varenas šīs tehnoloģijas, kas noķer sajūtas…
Maira: Un noķer arī gribēšanu. Kad ir tādas iespējas prezentēties un – arī virzīt pasauli uz priekšu. Jāapzinās, ka pasaule strauji mainās. Vairs nebūs tā kā vakar tā dzīve. Iepriekšējā komforta zona beidzas, caur pārmaiņām ir jāiet uz jauno komforta zonu. Kas vēl tikai radīsies. Un kas savukārt ir jāatros caur kļūdu un izmēģinājumu metodi.
– Kā tajā visā ierakstās “lietus sandales”?
Maira: Vienkārši vajag darīt – savu pienesumu. Katrai (katram) ir paredzēta misija, kas jāizdara dzīves laikā. Man ir sava misija – jāiedzīvina viens šovs, un tas jāatstāj pēc sevis. Jādomā, ka izdosies.
– Misija, kas rodas no jūtu uzplaiksnījuma…
Maira: Protams, lielas lietas reizēm rodas no mirkļa. No tā mirkļa – kas pavērš visu dzīvi otrādi. Un šis sajūtu mirklis ir jānotver.
– Novēlu paturēt notverto mirkli. Un viss turpinās…
Uzjautāja šova producents Komandors