Tā nu manā nelielajā dzīvē sanācis, ka nez no kurienes – esmu patiesa lietus meitene. To vēsturi citreiz izstāstīšu. Bet šajā reizē par sajūtām, kas mani pārņem katru pavasari.
Visu ziemu mājās bez darba ir speciāli pirktas kurpes, kuras nevelku ikdienā- bet gan tad, kad iestājas siltais gadalaiks. Dažus pārus piepirkšu jau pavisam drīz.
Bet- drīz būs pirmā siltā diena: kad pērkona lietusgāze būs klāt. Tad jau kājās uz reizi ir spicās sandales, visi mājas darbi uz reizi tiek nomesti nost, un ātrā tempā esu uz ielas…
Un…
– vispirms ir neliels šoks, aukstas lietus lāses uz kājām (un arī uz galvas);
– siksniņas sandalēm samirkst, un tā tad maigi piekļaujas man;
– sameklēju peļķi un brienu iekšā, lai visas sandales samirkst pa īstam;
– dažās minūtēs pierodu pie auksta ūdens, kas apņem līdz augšai manas sandales;
– daži garāmgājēji uz mani neizpratnē raugās, bet “tas man ir pie kājas” šajā brīdī;
– staigāju augstos papēžos pa dziļām peļķēm tā, ka viss šļakstās apkārt;
– mani “nerausta”, kas ar kurpītēm pēc tam notiks…
Galvenais ir šis lietus brīdis:)