“Aizvien biežāk notika liepājniekiem neizprotamas lietas – pazuda cilvēki. Vienīgi par to, ka pateikuši kaut ko, kas jaunajai varai nav paticis. Gada laikā tādu gadījumu skaits pilsētā sniedzās pāri trijiem simtiem.”
Tā grāmatā “Liepāja laikmetu dzirnavās”, kuru 2005. gadā izdeva Liepājas pilsētas laikraksta “Kurzemes Vārds” redakcija sadarbībā ar Liepājas muzeju un Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku, aprakstīts pilsētā notikušais pēc padomju varas atnākšanas 1940. gadā. Pazudušo pēdas veda uz ēkas Republikas laukumā 19 pagrabiem, kur atradās milicija. Šī piecstāvu ēka būvēta XX gadsimta sākumā, un tautā to uzreiz nodēvēja par Zilo brīnumu tiem laikiem neparastā izskata un zilās fasādes dēļ. Liepājnieki arī tagad šo māju tā sauc.
“Reiz man bija saruna ar kādu liecinieci. Viņa tolaik bija bērns, ģimene dzīvoja lauku mājās netālu no Liepājas. Un viņa pastāstīja, kā viņas tēvs braucis uz Zilo brīnumu. Līķus no turienes ratos izvedis. Tas bija tāds kā darba norīkojums. Šoferi – civilisti, nevis militārpersonas – slēgtās kravas automašīnās arī no turienes līķus izveda. Tos naktīs veda uz Šķēdi, kur vēlāk nacisti ebrejus šāva. Viens no šiem šoferiem tur pamanījās uzņemt fotogrāfijas. Un šī lieciniece noklausījās un redzēja, kā tēvs ar brāli šos fotoattēlus apsprieduši un šausminājušies. Tā kā cilvēki pazuda, ne velti to nosauca par Baigo gadu,” LSM.lv stāsta Liepājas muzeja filiāles “Liepāja okupāciju režīmos” vadītāja Sandra Šēniņa.
Un, parādījusi kaudzīti lapiņu, piebilst – bez pazudušajiem bija arī oficiāli arestētie: “Šajos sarakstos ir tie, kurus arestēja un tiesāja līdz 1941. gada 21. jūnijam. 252 cilvēki. Kādam tika izvirzītas apsūdzības aģitācijā, kāds vienkārši bija nevēlams jaunajai varai.”
“Jau maija sākumā Liepājas stacijā tika saņemta telegramma no Rīgas, kurā bija norādīts, ka tuvākajā laikā jāuzkrāj simt preču vagonu. Tas jāveic pāris nedēļās. Tad sekoja rīkojums par šo vagonu mazgāšanu. Viss bija sagatavots. Cilvēku medības varēja sākties.” Tas ir par 1941. gada jūniju. Atkal no grāmatas “Liepāja laikmetu dzirnavās”.
“Protams, viss bija ļoti rūpīgi sagatavots. Arī saraksti bija sastādīti. Tajos tika iekļauti bijušie Latvijas armijas virsnieki, aizsargi, policisti, tie, kuri bijuši jebkādu partiju biedri, kuriem bija kāds bizness.
Tie bija cilvēki, kuri dzīvoja un strādāja Latvijā un kaut kādu iemeslu dēļ nebija iepatikušies jaunajai varai,” turpina Sandra Šēniņa.
Un naktī no 13. uz 14. jūniju pie sarakstos esošo durvīm skaļi klauvēja. Ienāca bruņoti sarkanarmieši un cilvēki privātās drēbēs, paziņoja no gultām izceltajiem dzīvokļu iemītniekiem, ka viņi ir arestēti, pavēlēja ātri savākt mantas un aizveda. Nezināmajā.
Preču vagoni stāvēja Tosmarē, pie robežas ar Karostu. Pretī ūdenstornim, apmēram tur, kur tagad ir 3. pamatskola. Tajā vietā jau sen vairs nav sliežu ceļu.
Līdzās vagoniem sākās “šķirošana” un ģimenes tika izšķirtas. Vīriešus nošķīra no sievietēm ar bērniem un lika iekāpt atsevišķos vagonos. Cilvēkiem solīja, ka tad, kad viņi atbrauks galamērķī, ģimenes varēs atkal apvienoties. Realitāte bija citāda – vīriešus nosūtīja uz gulagu, uz Vjatlaga nometnēm, uz rūdas raktuvēm un meža darbos. Nebija daudz tādu, kas no turienes atgriezās.
Vēl viens apstāklis, uz kuru norāda Sandra Šēniņa, – gandrīz visas steigā līdzpaņemtās mantas un pārtikas krājumi palika pie vīriešiem. Jo viņi tās nesa. Tāpēc sievietes un bērni palika bez siltā apģērba un pārtikas. Tādēļ vagonos, kuros viņi brauca, daudzi ceļā gāja bojā.
“Daudzus gadus mūsu Liepājas represēto kluba priekšsēdētājs bija Arnolds Treide. Viņu arī deportēja četrdesmit pirmajā. Viņš dzimis Rucavā, viņa tēvs strādāja vietējā policijā un bija aizsargs. Protams, ka ģimene bija sarakstos! Arnoldam tad bija 16 gadu, viņš mācījās Liepājas tehnikumā. Ģimeni izveda no Rucavas, bet viņu – no Liepājas,
No pilsētas izveda slēgtās kravas mašīnās, no laukiem – pajūgos. Un vislielākās šausmas toreiz, 1941. gada 14. jūnijā, bija tāpēc, ka neviens nezināja, kur viņus ved. Vecākie bērni vairāk rūpējās nevis par sevi, bet par mātēm un vecmāmiņām. Sievietes nevarēja saprast, kas notiek. Man daudzi represētie stāstījuši, ka māte bijusi pilnīgā šokā un panikā, un cilvēki bijuši pilnīgi pārliecināti, ka viņi nekur tālāk nebrauks, viņus vienkārši ievedīs mežā vai kāpās un nošaus. Un ja reiz tā, tad nav nekādas jēgas ņemt līdzi mantas. Kāpēc bija tik pārliecināti, ka ved nošaut? Jo klīda apkārt stāsti par pazudušiem cilvēkiem…” stāsta Sandra Šēniņa.
Sievietes, bērnus un sirmgalvjus izveda uz Sibīriju. Atveda un teica vietējiem – “ņemiet sev tos fašistus”. Dažus izmitināja vietējie vai arī kolhoza priekšsēdētājam bija jāpiešķir kāda telpa, kur dzīvot. Taču gadījās, ka bija arī jārok zemnīcas. Un vēl priecājās, ka ir vasara un var kaut kā sagatavoties aukstajam laikam.
Taču arī pēc 14. jūnija turpinājās cilvēku aresti un pazušanas. Kad nacisti 1941. gada 29. jūnijā pēc nedēļu ilgām sīvām kaujām ieņēma Liepāju, Zilā brīnuma pagrabos tika atrasti divas dienas iepriekš nošautie cilvēki – 18 līķu. Un pieci izdzīvojušie. “Starp šiem astoņpadsmit bija latvieši, vācietis, kāds krievu ceļotājs, kura vārds nav zināms, un pat itālietis,” vēsta Sandra Šēniņa.
Viņa stāsta arī par kādu arestu jau pēc 22. jūnija, kad kaujas par pilsētu bija pašā karstumā. “Arestēja Liepājas slimnīcas galveno ārstu Teodoru Volframu un slimnīcas kurinātāju Sergeju Hercenbergu. Jaunajai padomju varai galvenais ārsts jau sen šķita aizdomīgs, jo neļāva ierīkot slimnīcā sarkano stūrīti. Bet kara pirmajās dienās radās pārliecība, ka no slimnīcas tiek nodota kaut kāda informācija uzbrūkošajiem vāciešiem, tur bija kaut kāds stāsts par “nepareizajiem” dūmiem no skursteņa, tāpēc tika arestēts arī kurinātājs. Aizveda pie jūras, iedzina ūdenī līdz jostasvietai un nošāva. Līdz vāciešu ienākšanai jūra bija paspējusi izskalot līķus krastā. 5. jūlijā notika svinīgas bēres, sēru procesijā gāja simtiem cilvēku. Lūk, fotogrāfijās tas ir redzams.
Mums muzejā ir lente no viena no sēru vainagiem, uz tās ir Hercenberga vārds. Kad pirms vairākiem gadiem Linards Muciņš publicēja savu pētījumu par Zilo brīnumu, viņam piezvanīja no Austrālijas un teica – gribam atdot šo lenti, lai tā atgriežas Liepājā. Kā tā bija tur nonākusi, nav zināms, jo zvanītājs to saņēmis caur daudzām rokām.
Teodors Volframs un Sergejs Hercenbergs tika apbedīti Centrālajā kapsētā, saglabājusies plāksne ar viņu vārdiem un uzrakstu “Terora upuriem”.
Slimnīcas medmāsas visu padomju laiku glabāja bēru fotogrāfijas un slepeni kopa abus kapus. Šim apbedījumam visus padomju varas gadus neviens nekādus postījumus nenodarīja, jo plāksni ar uzrakstu slēpa biezi saaugušie krūmi.”
Liepājas muzeja filiālē “Liepāja okupācijas režīmos” Klāva Ukstiņa ielā 7/9 18. jūnijā tiks atklāta izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”.
“Šī izstāde aptvers laiku, sākot no Molotova-Ribentropa pakta. Būs arī vācbaltiešu repatriācija, 1940. gads, Baigais gads, 1941. un 1949. gada deportācijas, nacionālie partizāni, pagrīdes jaunatnes organizācija “Kursa”, stāsti par cilvēkiem, kuri 50.-60. gados zvejnieku kuģīšos bēga uz Gotlandi, Zviedriju, un daudziem tas izdevās. Un viss beigsies ar organizāciju “Helsinki-86”.
Izstāde aptvers visus 50 padomju okupācijas gadus. Par Otro pasaules karu tajā nebūs – par tā šausmām un nacistu izlietajām asinīm mēs vēstījām iepriekšējā izstādē. Tagad mēs rādīsim sarkano teroru,” piebilst Sandra Šēniņa.
Šodien, godinot komunistiskā genocīda upurus, daudzviet reģionos notiks atceres pasākumi:
Plkst.14.30 būs piemiņas brīdis pie Gulbenes dzelzceļa stacijas, savukārt plkst.16 – Litenes kapos Latvijas armijas karavīru piemiņas vietā. Šogad pulcēšanās Latvijas armijas karavīru nometnes vietā nenotiks.
Pasākumos piedalīsies aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP), Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Normunds Audzišs (ZZS), iedzīvotāji, represētie, NBS, Zemessardzes un pašvaldības pārstāvji.
Jelgavā, pie piemiņas akmens Svētbirzē, ziedus noliks Jelgavas domes vadība. Savukārt, pieminot šīs dienas vēstures notikumus, pie Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja no plkst.11 līdz 18 būs apskatāma āra ekspozīcija par deportācijām.
Arī Jēkabpilī 14.jūnija parkā domes vadība noliks ziedus, godinot komunistiskā genocīda upuru piemiņu. Bet Bauskā represēto piemiņas brīdis pie represēto piemiņas ansambļa Brīvības bulvārī notiks plkst.14.
Talsos plkst.11 pie pieminekļa “Koklētājs” klātesošos uzrunās Talsu novada domes pārstāvis, Talsu baptistu draudzes mācītājs Miervaldis Lindmanis, Latvijas politiski represēto apvienības Talsu nodaļas vadītājs Vilis Ieviņš. Ar muzikālu pavadījumu piemiņas brīdi papildinās interešu izglītības iestādes “Dziesmu skolas” solisti – Mikus Krastiņš un Valters Tālbergs.
Saldū Lielās un Zaļās ielas krustojumā plkst.12 notiks Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākums, bet no plkst.10 līdz 13 pie piemiņas akmens Kuldīgā, Pētera ielā, ikviens aicināts nolikt ziedus individuāli.
Plkst.14 Ventspilī, Tilta dārzā, notiks 1941.gada deportācijas upuru piemiņas pasākums, aģentūru LETA informēja Ventspils Kultūras centra producente Zane Jansone. Godinot izsūtīto piemiņu, muzikālu priekšnesumu sniegs kora “Līvzeme” kvartets. Pasākumā aicināti piedalīties arī pārstāvji no Ventspils novada politiski represēto apvienības, Ventspils pilsētas domes, Zemessardzes 46.kājnieku bataljona un Valsts robežsardzes, stāstīja Jansone.
Arī Liepājas Centrālkapos plkst.14 pie deportēto piemiņas akmens norisināsies atceres pasākums, kurā piedalīsies Liepājas Politiski represēto kluba biedri un Liepājas nacionāli patriotisko organizāciju pārstāvji, aģentūru LETA informēja Liepājas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Skangale.
Atceres pasākumu rīko Liepājas muzejs. Tajā dalībniekus uzrunās Liepājas domes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis (LRA), Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs Andris Zīders un mācītājs Atis Grīnbergs. Mūziku atskaņos vijolniece Beata Zariņa-Blaščinska un čelliste Dita Barona.
Plkst.14 pie Valmieras dzelzceļa stacijas klātesošos uzrunās Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks (Valmierai un Vidzemei) un Valmieras politiski represēto biedrības pārstāvji, piedalīsies arī Zemessardzes 22.kājnieku bataljona pārstāvji. Pasākumā skanēs dziesmas Arta Krista Medņa un Sabīnes Petrusevičas izpildījumā.
Plkst.13.30 no stāvlaukuma pie Sv.Sīmaņa baznīcas uz Valmieras dzelzceļa staciju kursēs bezmaksas autobuss. Pēc piemiņas brīža autobuss pasākuma dalībniekus vedīs atpakaļ uz pilsētas centru.
Dobelē no plkst.11 līdz plkst.15 piemiņas vietā pie dzelzceļa pārbrauktuves būs apskatāma Tukuma muzeja ceļojošā izstāde “Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss”. Plkst.12.00 notiks simboliska ceļojošās izstādes atklāšana ar Dobeles novada domes priekšsēdētāja Andreja Spridzāna (ZZS) un Dobeles Evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Oskara Laugaļa piedalīšanos.
Paralēli izstādei skanēs dziesminieka Kaspara Dimitera radītās atskaņu dienasgrāmatas “Mātes Latvijas vēstule” lasījums aktiera Gundara Āboliņa izpildījumā.
Balvu iedzīvotāji aicināti plkst.12.30 pulcēties Balvu Novada muzejā, lai kopīgi dotos nolikt ziedus un sveces piemiņas vietās Balvos un Kubulos. Transports tiks nodrošināts.
Plkst.12 norisināsies Svētā Mise un aizlūgums par politiski represētajiem Preiļu Romas katoļu draudzes baznīcā, bet plkst.13.30 – ziedu nolikšana pie pieminekļa politiski represētajiem.
Pasākumu organizatori lūdz piemiņas pasākumu laikā ievērot divu metru distanci, kā arī, ja ir saslimšanas simptomi, palikt mājās, lai pasargātu gan sevi, gan apkārtējos.
1941.gada 14.jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šajā dienā latviešu tauta piedzīvoja pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju. Tajā Latvija zaudēja vairāk nekā 15 000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 6000 gāja bojā. 1987.gada 14.jūnijā cilvēki pirmo reizi pulcējās pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu represijās cietušos. Neilgi pēc tam 14.jūnijs Latvijā tika izsludināts par atceres dienu – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu.
Autors: Nozare.lv/Latvijas Sabiedriskie Mediji/Izstāde “Dzīvesstāsti sarkanā terora ēnā”
