Bailes no nāves ir viena no nepatīkamākajām sajūtām daudziem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri baidās nomirt vienatnē. Saskaņā ar Ņujorkas universitātes Langone medicīnas centra zinātnieku pētījumu, nāves brīdis – ja to tagad tā var nosaukt – ir kaut kas pavisam cits, nekā cilvēki domāja iepriekš!
Izrādās, ka mirušie kādu laiku arī pēc nāves joprojām ir pie samaņas. Turklāt viņi saprot, ka ir miruši, un pilnībā izjūt apkārtējo pasauli!
To noskaidroja pētnieku grupa profesora Sema Parnija vadībā. Viņa komanda daudzus gadus ir novērojusi mirstošo stāvokli, kā arī apkopojusi liecības no tiem, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi. Pēc daudzu gadu darba apkopoti dati un publicēti pirmie rezultāti.
Pētījuma galvenais secinājums: pēc oficiālā paziņojuma par nāvi – tas ir, pēc sirds apstāšanās, cilvēka smadzenes joprojām darbojas un paliek aktīvas. Prāts dzīvo. Tātad vairumā gadījumu cilvēki var saprast, ka viņi ir miruši.
Tajā pašā laikā mirušais jūt, ka viņa ķermenis vairs nereaģē uz ārējiem stimuliem. Pat ja viņš gribēs pakustināt roku, viņa paša ķermenis nepaklausīs. Cilvēks jūtas tā, it kā būtu ieslodzītais savā ķermenī. Viņš dzird vārdus, redz citus, bet vairs nevar dot citiem kādu zīmi.
Video
Daļa pacientu pēc klīniskās nāves zinātniekiem varēja stāstīt, ka “atslēgšanās” laikā dzirdējuši ārstus un fragmentāri pārstāstījuši personāla sarunas.
Kā izrādās, nāve ir kaut kas pavisam cits, nekā mēs iepriekš domājām. Zinātnieki savus atklājumus skaidro ar to, ka smadzenes mirst lēnāk nekā sirds, tāpēc cilvēka prāts kādu laiku dzīvo arī pēc nāves pasludināšanas.
Saskaņā ar Amerikas Sirds asociācijas (AHA) datiem termini “sirds apstāšanās” un “sirdslēkme” bieži tiek lietoti savstarpēji aizstājami, taču tie nav identiski. Sirdslēkmes laikā nav nekas neparasts, ka bloķēta artērija neļauj asinīm sasniegt tikai vienu sirds daļu, kas var izraisīt šīs konkrētās daļas nāvi, lai gan sirds kopumā turpina pukstēt. Sirds apstāšanās laikā tiek traucēti elektriskie signāli, kas izraisa tā darbību, sirds pārstāj pukstēt un iestājas nāve.
Lielākajā daļā gadījumu ārsti konstatē nāvi, pamatojoties uz to, ka sirds vairs nepukst, skaidro profesors Sems Parnija. “Tas ir veids, kā vairumā gadījumu tiek noteikts cilvēka nāves laiks.”
Un tieši no sirds apstāšanās brīža asinis pārstāj plūst uz smadzenēm – to darbs palēninās. Palēninās – bet neapstājas! Šī šūnu procesu ķēdes reakcijas palēnināšanās, kas galu galā noved pie šūnu nāves visā smadzenēs, var ilgt vairākas stundas pēc sirds nāves. Smadzeņu garozas – tā sauktās “domāšanas daļas” – darbs turpināsies visu šo laiku, lai arī lēnām, bet turpināsies. Tas nozīmē, ka tas, ko parasti sauc par nāvi (sirds apstāšanās), pēc ārstu domām, ir tikai tā pirmā fāze.
Smadzenes mirst lēnāk nekā sirds, tāpēc kādu laiku cilvēks dzīvo arī pēc nāves pasludināšanas. Ņujorkas zinātnieku pētījums apstiprina agrāka atklājuma rezultātus, ko veica Kanādas speciālisti no Rietumontārio universitātes. Tad arī tika apgalvots, ka dzīve pēc nāves nebūt nav beigusies: pēc daudzu orgānu darba pārtraukšanas smadzenes joprojām turpina strādāt, turklāt diezgan ilgu laiku.
Mūsdienu medicīna gan iepriekš zināja, ka smadzenes mirst vēlāk nekā sirds (tā, piemēram, kļuva iespējama sirds transplantācija). Tomēr tika uzskatīts, ka, ja smadzeņu dzīvībai svarīgo darbību neatbalsta īpaši medikamenti, tad smadzenes mirs drīz pēc sirds. Un tagad Ņujorkas zinātnieku pētījums parādīja, ka šis laiks ir daudz ilgāks.
Bet ārstu komanda Hadasas slimnīcā Jeruzalemē analizēja stāstus par cilvēkiem, kuri bija tuvu nāvei, un atklāja, ka atgriešanās pie dzīves atmiņām var būt saistīta ar smadzeņu daļu, kas glabā atmiņas. Ārsti uzskata, ka šī smadzeņu daļa ir pēdējā daļa, ko skārusi skābekļa trūkums un asins zudums. Tāpēc tā spēj darboties arī tad, kad cilvēks zaudē samaņu un lēnām mirst. Ārsti atzīmē, ka nereti atmiņas mirstošajiem cilvēkiem ir īpaši emocionālas. Tajā pašā laikā starp atmiņām nav lineāras progresijas, cilvēks nevar atbildēt, kāpēc tieši šīs atmiņas nonāca pie viņa.
