Bija vēla nakts, kad sieviete pamodās kopīgajā laulības gultā, lai atrastu sev blakus tukšu vietu. Viņas vīrs nebija nācis gulēt.
Viņa, ilgi nešauboties, piecēlās no gultas, uzvilka halātu, iešļūca čībās un devās lejā uz mājas pirmo stāvu, lai meklētu, kur tad ir palicis viņas vīrs.
Sieva atrada savu vīru sēžam virtuvē pie galda, turot kakao krūzi rokās. Šķita, ka viņš ir iegrimis dziļās pārdomās, vienkārši blenžot sienā. Viņa vēro, kā vīrs noslauka asaru, kas sāka ritēt pār viņa vaigu.
“Kas ir noticis?” sieva čukstus jautāja, tuvojoties vīram. “Kādēļ tu nakts vidū sēdi virtuvē?”
Vīrs paceļ acis uz savu sievu un atbild: “Šodien aprit 20. gadadiena, kopš mūsu pirmās satikšanās.”
Sieva ir patīkami pārsteigta, ka vīrs ko tādu ir atcerējies un viņas acīs sariešas asaras.
Vīrs turpināja savu gremdēšanos atmiņās: “Vai tu atceries to laiku, kad mēs sākām tikties pirms 20 gadiem? Man bija 18 gadi, bet tev tikai 15 …”
Sieva caur aizkustinājuma asarām viņam atbild: “Protams, mīļais, ka atceros.”
Vīram vārdi pār lūpām nenāca viegli, viņš turpināja: “Vai atceries, kad mēs nodevāmies mīlas priekiem uz manas mašīnas aizmugures sēdekļa un tavs tēvs mūs pieķēra?”
Apsēžoties blakus vīram, sieva maigi pamāja ar galvu.
“Viņš toreiz bija tik nikns un man sejā iebāza šauteni, sakot, ka man ir divas iespējas – apprecēt viņa meitu vai pavadīt nākamos 20 gadus cietumā.”
“To arī es atceros,” sieva ar vieglu smaidu noteica.
Vīrs nopūtās un aizslaucīja vēl vienu asaru no vaiga un teica: “Es šodien būtu ticis brīvībā …”
