Es biju noparkojies pie tirdzniecības centra un slaucīju savu mašīnu. Tikko biju izbraucis no mašīnas mazgātavas un gaidīju, kad mana sieva beigs darbu.
Manā virzienā no pretējās autostāvvietas puses nāca kāds, ko sabiedrība uzskatītu par bomzi. Spriežot pēc viņa izskata, viņam nebija ne mašīnas, ne mājas, ne tīru drēbju, ne naudas. Ziniet, ir brīži, kad tu jūties ļoti devīgs, un tad ir citi brīži, kad tu vienkārši nevēlies tapt traucēts. Šis bija viens no: „nevēlos tikt traucēts” brīžiem.
„Es ceru, ka viņš man neprasīs naudu,” es pie sevis domāju. Viņš neprasīja. Viņš atnāca un apsēdās uz ietves malas pie autobusa pieturas, taču neizskatījās, ka viņam pat pietiktu naudas, lai brauktu ar autobusu. Pēc pāris minūtēm viņš ierunājās: „Tā ir diezgan glīta mašīna,” viņš teica. Viņš bija nodriskāts, bet ap viņu bija jūtama cieņas pilna attieksme. Viņa baltā bārda bija kas vairāk, nekā tikai apmatojums, lai sildītu viņa seju. Es teicu: „Paldies”, un turpināju slaucīt savu mašīnu.
Viņš sēdēja klusumā, kamēr es darīju savu darbu. Lūgums pēc naudas tā arī nenāca. Kad starp mums veidojās lielāks klusuma grāvis, kaut kas manī iekšēji teica: „Uzprasi, vai viņam nav vajadzīga palīdzība.” Es biju drošs, ka viņš teiks „Jā”, taču es paklausīju iekšējai balsij. „Vai tev vajadzīga palīdzība?” es jautāju.
Viņš atbildēja ar pāris vienkāršiem, bet dziļi patiesiem vārdiem, ko es nekad neaizmirsīšu. Mēs bieži meklējam gudrību ievērojamos vīriešos un sievietēs. Mēs sagaidām gudrību no tiem, kas ieguvuši augstāku izglītību vai sasnieguši ko vairāk dzīvē. Es nebūtu gaidījis neko citu, kā izstieptu roku pēc naudas. Taču viņš teica ko tādu, kas mani satrieca: „Vai tad mums visiem nav vajadzīga palīdzība?”
Es biju juties augstāks un varenāks, veiksmīgāks un svarīgāks pār šo ielas bomzi, līdz kamēr šie vienkāršie vārdi satrieca mani kā 12 gabarītu bise. Vai tad mums visiem nav vajadzīga palīdzība?
Man bija vajadzīga palīdzība. Nu, varbūt ne lai nopirktu autobusa biļeti vai atrastu vietu, kur pārlaist nakti, taču man vajadzēja palīdzību. Es pasniedzos pēc sava maka un iedevu viņam naudu, ne tikai pietiekamu autobusa biļetei, bet arī siltam ēdienam un pajumtei uz nakti. Šie vārdi vēl joprojām skan manā prātā.
Nav svarīgi, cik daudz tev ir, nav svarīgi, ko esi sasniedzis, tev arī vajadzīga palīdzība. Nav svarīgi, cik maz tev ir, nav svarīgi, cik ļoti esi apkrauts ar problēmām, pat bez naudas vai gultas vietas, – arī tu vari sniegt palīdzību. Pat, ja tas ir tikai kompliments, tu vari to dot.
Tu nekad nezini, vai kādreiz sastapsi cilvēku, kam ir viss nepieciešamais. Viņi gaida, kad tu iedosi ko tādu, kā viņiem nav. Citu skatījumu uz dzīvi, skatu uz kaut ko skaistu, atelpu no ikdienas haosa, ko tikai tu vari ieraudzīt šajā salauztajā pasaulē.
