Es, lūk, domāju, ka esmu labs cilvēks. Ir pilnīgi skaidrs, ka “labs”un “slikts” nav objektīvi nosacījumi, bet visā visumā, dzīvē es labi izturos pret cilvēkiem, neesmu nekaunīga, neuzvedos agresīvi, apspiežu sevī pārmetumu mēģinājumus, cenšos pieņemt jebkuras cilvēciskas parādības un jebkurus notiekošos atgadījumus. Mēdz būt, ka mana reakcija iesākumā ir emocionāla, bet pēc tam es nonāku pie mierīgas, gandrīz vai budismam līdzīgas pasaules uztveres. Tā man patīk.
Es sevi varu pat nosaukt par labu. Kaut arī ilgu laiku es uzskatīju, ka šis vārds nav par mani. Tagad es saprotu, ka labsirdība cilvēkā ir daudzreiz svarīgāka par prātu un intelektu. Ar labsirdību es saprotu dzīvu, atsaucīgu, atvērtu dvēseli, vēlmi un spēju just līdzi un palīdzēt, un kopā ar visu citu arī just.
Bet dažreiz manī pamostas stingrs, dzelžains cilvēks. Saprātīgs un bezjūtīgs. Ja, pamatā es pasauli uztveru ar sajūtām, tad tajos brīžos ieslēdzas saprāts un kritiska realitātes uztvere. Apkārtējie var mani nosaukt pat par sliktu, jo es kļūstu asa, tieša un aprēķinātāja.
Agrāk es pat uzsprāgu: tas bojā manu gaišo tēlu. Bet pēc tam šīs savas izpausmes pieņēmu un ieraudzīju, ka tās vienmēr (vienmēr!) mani pasargā no nokļūšanas man neizdevīgās situācijās. Situācijās, kur citi grib mani izmantot, uz mana rēķina atrisināt savas problēmas un tā tālāk. Galvenais, šos dabiskos izlēcienus neapslāpēt, bet gan ļaut savi iekšējai balsij izteikties.
Ir jāļauj pastāvēt tumšajai personības daļai, un jūs sapratīsiet, ka tā ir jūsu draugs, nevis ienaidnieks. Būt “sliktai”, neērtai, ne pa kabatai – tas nozīmē sargāt savu būtību, veselību, naudu, laiku, izvairīties no psiholoģiskām traumām, ciešanām, reāliem zaudējumiem ( morāliem un materiāliem).
Kad kāds saka: “Tu esi nepateicīga, neaudzināta, cietsirdīga”, es atbildu: “Es vispār esmu riktīga maita. Par to es sevi arī mīlu.”
avots: soulpost.ru
