Laikam jau mīlestība uz mūžu patiešām ir labākais, ko mums dzīve var piedāvāt. Florīna un Eds Hali ir neapstrīdams pierādījums īstai, neviltotai mīlestībai. 60 laimīgus gadu viņi ir nodzīvojuši kopā un pat nāve nespēja viņus izšķirt. Šādus stāstus parasti apraksta vien romantiskos romānos, bet šeit tā ir īsta, dzīva realitāte.
Florīna un Eds satikās 1952. gadā un iemīlējās viens otrā, dejojot savu pirmo valsi. Sirsnīgas jūtas abus pārņēma acumirklīgi. Eds uzreiz esot sapratis: “Vai nu viņa, vai neviens cits”.
Florīna bija laimīgākā sieviete pasaulē, kad Eds viņu bildināja. Sakot viens otram “jā” vārdu, viņi bija gatavi nodzīvot kopā ilgu un laimīgu mūžu.
Katru izteikto zvēresta vārdu jaunlaulātie patiešām uztvēra nopietni. Viņi nepagurdami rūpējās viens par otru kā slimībā, tā veselībā un pat frāze līdz nāve mūs šķirs viņu dzīvē izrādījās bez maz vai liktenīga.
83 gadu vecumā Edam atteica niere, pēc kā viņš nekavējoties tika aizvests uz slimnīcu. Pēc pāris dienai Florīnu piemeklēja sirdstrieka. Padzīvojušo sievieti arī aizveda uz slimnīcu, tomēr ne uz to, kur atradās viņas vīrs.
Eds uzstāja, ka viņš ir jāpārved uz to slimnīcu, kur atrodas Florīna, jo vairāk – viņiem ir jābūt vienā palātā. Mediķi nespēja atteikt. Beigu beigās pāris atkal atradās viens otram blakus.
Tā viņi varēja turēt viens otra roku. Florīna ar grūtībām spēja saprast un uztvert informāciju, bet mīļotā cilvēka klātbūtni sajuta uzreiz. Pēc pāris mirkļiem viņa nomira. Ne uz vienu mirkli viņa nebija atlaidusi vīra roku. Pēc divām stundām Eds pēdējo reizi ieelpoja un uz visiem laikiem aizvēra acis.
“Florīna, es nekad Tevi neatstāšu. Es toreiz Tev apsolīju, ka nekas un neviens uz šīs pasaules nespēs mūs izšķirt. Ja Tu aiziesi, es aiziešu ar Tevi” – tādi bija Eda pēdējie vārdi. Iespējams, viņš pat nenojauta, cik ļoti liela taisnība viņam bija.
Bailes, pieķeršanās, kaisle, pāridarījumi un pat nāve – tas viss zaudē savu lomu uz patiesas, tīras mīlestības fona. Tas dzīvē ir pats svarīgākais. Ir jāmācās spēt atrast šo sajūtu arī savā sirdī.
avots: g8ozd.ru
Tada dzive ir ko verta. Tadu dzivi jamak nodzivot.Ne katram parim tas ir pa spekam………!
Tāda mīlestība ir laime, kas ne katram ir lemta un tam nav nekāda sakara ar spēku. Laimīgie, kav paveicies satikt to īsto un vienīgo. Taču tādu cilvēku ir mazums. Ārkārtīgi reti gadās, ka satiec cilvēku un zini – viņš ir tavs īstais, viņš arī to saprot un atliek tikai būt kopā.
Arī ar paveikšanos maz sakara.Ja satiec un gribi būt ar to cilvēku tad jāstrādā pie attiecībām or abiem!Es,piem.,ļoti mīlu savu vīrieti.Kopā esam jau 15 gadus.Taču jūtu ka viņam viss šķiet pašsaprotami,ka nav jau pirkstiņš jāpakustina lai darītu mani un mūsu dzīvi labāku laimīgāku.Tapēc nezinu cik ilgi vēl spēlēšu vienos vārtos:-(