Uzsākot jaunu nedēļu, jaunu mēnesi un jaunu gadu, allaž apņemamies kādas jauna lietas, ko ceram paveikt. Jauni plāni un idejas, jaunas apņemšanās un ieceres. Neizdarītu lietu pabeigšana un jaunu sapņu realizēšana. Un allaž pienāk brīdis, kad, atgriežoties ierindā, atskārstam, ka tālāk par iecerēm mūsu plāni nevirzās. Kā rīkoties, lai sasniegtu visu, ko iekārojam un, kur ņemt gribasspēku, lai savas ieceres realizētu!
Nedēļas, mēneša un gada beigas ir tie brīži, kad īstenība ieduras sirdī. Skaidrs, ka plānu realizēšanā ir jāiegulda arī darbs un enerģija. Tad prāts iesaka pārvērtēt ieceres un atteikties no ilūzijām. Taču nereti, atsakoties no ilūzijām, cilvēks piedzīvo vilšanos. Un šī vilšanās ir skaudra, jo skar ļoti personīgi cilvēku pašu.
Vilties sevī nozīmē apjaust, ka atbildība par dzīvi ir jāuzņemas pašam. Vecāki, skolotāji, priekšnieki un valdība – tie nes kolektīvo atbildību. Visgrūtāk ir noticēt sev un būt vienotam ar savu kodolu. Jo kodola visbiežāk cilvēkiem nemaz nav. Sadzīviskās lietas, steiga un paviršība ļauj apjukt un pazust sīkumos. Cilvēki zaudē savu kodolu un novirzās no sava enerģijas centra. Tādejādi nespēj atrast savu patiesību un klejo nopakaļ ilūzijām, un ļauj sev vilties. Vilšanās ir signāls par nepareizu virzienu.
Kā zināt, vai esam uzņēmušies par daudz? Kā saprast, kas ir pareizais virziens, kurā doties? Kā nezaudēt sevi sīkumos? Kā atgriezties savā enerģijas centrā?
Katram ir vajadzības un vēlmes. Sapņi un cerības. Cilvēku problēma ir tā, ka reizēm mēs apjūkam, kuras ir vēlmes un kādas ir vajadzības. Paaugstinājums darbā ir vēlme vai vajadzība? Ego to novērtē kā vēlmi savām interesēm, lai vairotu godkāri. Profesionāli tā ir vajadzība plašākai izaugsmei nākotnē. Kā atšķetināt, kas ir īstais vadmotīvs katram aspektam?
Ir viegli atteikties no iecerēm, kas izdomātas ārpus cilvēka. Ieceri iet sportot allaž var noslāpēt ar nespēku, plānu – vairāk staigāt ar kājām var nojaukt ar ikdienas steigu, apņemšanos vairāk satikt tuviniekus var norakstīt uz profesionālajām slodzēm. Visam ir izskaidrojums un attaisnojums. Viss, kas būvējas ārpus mums, ir pakārtojams. Lai slinkums varētu gavilēt un nepiepildījuma sajūta vairs neizprastu savus avotus. Jo dzīves paradokss nosaka, ka cilvēka piepildījuma sajūta ir cieši saistīta ar darāmo lietu apjomu. Jo vairāk cilvēks sevi realizē, jo vairāk viņš smeļ enerģiju šajos procesos. Tādejādi, jo vairāk mēs ļaujam sev slinkot, jo vairāk mēs iztukšojam sevi un nevis iegūstam brīvu laiku, bet krītam izmisumā.
Jaunu apņemšanos ideja ir apjausmā, ka dzīves piepildījums ir katrā dienā. Jebkas, ko mēs nospraužam sev par mērķi nākotnē, ir utopija. Jo nākotne ir ilūzija. Vienīgais, ko mēs varam paņemt no pagātnes, ir pieredze. Nevis pieķeršanās un cerības, bet pieredze un pilnveidošanās piepildījums. Tāpat nākotne ir nevis apsolīta, bet izrietoša no šodienas gaitām un rīcībām.
Lai jaunu apņemšanos varētu realizēt, nav jāgaida kāds noteikts atskaites punkts – rītdiena, pirmdiena vai nākošais mēnesis vai gads. Ir jāieliek pamats šodienā. Ir jāvirzās uz mērķi maziem soļiem. Jo mērķis nav tikai rezultāts, tas ir process. Un visas ego izvirzītās jaunā gada apņemšanās ir tik nojaušamas, ka ikdienas mazie soļi ir reāls garants tam, lai viss izdotos – ne vien no realizācijas viedokļa, bet arī no ticības sev. Jo nav svarīgāka aspekta cilvēka personībā, kā ticība sev. Ja cilvēks zina, ka Dievs, mīlestība, laime, nauda un piepildījums ir viņā, tad nekādas ego vai ārējo apstākļu svārstības to neietekmēs un neizšūpos.
Viss, no kā ir jāatsakās, ir likumsakarīgs process, kas skolo neveidot pieķeršanos. Tā ir dzīves īstenība un tamdēļ būtiski ir izprast, kas ir ieceres, kas mūs pilnveido un papildina un kas ir plāni, kas balstīti uz iluzoriem pamatiem.
Seko Inesei Dāvidsonei arī sociālajos tīklos:
plus.google.com/+IneseDavidsone
