Reiz dzīvoja Viņš un Viņa. Viss bija tik lieliski un garšīgi sākumā, tik ļoti, ka taureņi vēderā vibrēja. Viņi vienmēr kaut kur brauca, gāja, darīja, skatījās filmas, kopā gatavoja ēst, gāja pastaigāties, reizēm smēķēja gultā, tolaik vēl varēja pīpēt visur. Bērnu viņiem vēl nebija.
Un tad kādu dien bērns pieteicās. Pīpēt gultā vairs nevarēja, uz pasākumiem, pārgājienos un pastaigās Viņi sāka iet retāk, jo Viņš pārāk raizējās par visu. Varbūt kautrējās no tā ka Viņa kļuvusi tik resna? nu vismaz Viņa tā domāja. Un Viņa reizēm raudāja. Viņš to neredzēja.
Viendien Viņš izdomāja, ka ir sestdiena un ir jātīra māja, jāmazgā drēbes. Viņa iebilda, ka aiziesim labāk pastaigāties. Viņš kļuva ass un uzkliedza, vai Viņa neredz, kāda ir māja un ka vispār jau nav ko vilkt vairs mugurā.
Viņa paskatījās apkārt. Māja kā māja, nu labi, vietām putekļi un žurnālu čupiņa nav perfekti muguriņām kopā, un viena kafijas krūze uz galda un daži konfekšu papīri tukšā konfekšu traukā. Māja kā māja. Viņa nopūtās, neiebilda, bet pārvaicāja vai pēc tam kaut kur aiziesim? Viņš kaut ko noņurdēja un teica, ka tad jau redzēs.
Viņa sakopa māju un cerīgi uz viņu paskatījās – nu, iesim? Nē, viņš teica, neēdis es nekur neiešu. Viņa piedāvāja kādu sviestmaizi, viņš apvainojās – kas tas esot par ēdienu?!
Viņa sāka gatavot – mizoja kartupeļus, taisīja gaļas mērci, rīvēja burkānus salātiem un skumīgi noglāstīja savu apaļo vēderu.
Kad bija paēsts, Viņš sāka skatīties kaut kādu filmu. Viņa jautāja – vai mēs nekur neiesim? Ai, grūti nopūtās Viņš, negribas kaut kā….
Un tā palēnām vien sestdienas un svētdienas kļuva par mājas kārtošanas un drēbju mazgāšanas dienām.
Un Viņi nemanot pārstāja kaut kur iet, un aizvien biežāk gāja vienatnē, atsevišķi……
Arī kad piedzima bērns, sestdienu mājas tīrīšanu nekas neatcēla. Nu nav jau tā, ka līdz tam māja netika tīrīta. Tika, tikai citās dienās, kopā…..
Varbūt brīdis, kad sestdienās tiek tīrīta māja, gatavotas triju kārtu ēdienreizes, mazgātas drēbes, kārtoti skapji, krāmēta garāža un skatīti bezjēdzīgi seriāli, varbūt tas ir brīdis, kad aizbēg taureņi?
Jo viņus nevar ieslodzīt, nevar pavēlēt tiem mosties pēc pulksteņa un sestdienās iet gulēt, jo jātīra māja.
Viņas taureņi guļ. Viņš gan tos sauc par putniem Viņas galvā un sola iedot atlaidi galvas ārstam. Viņa klusē.
Taču arī māju vairs sestdienā nekārto, drēbes nemazgā, bet uzkrāso lūpas un aizved sevi pastaigāties. Arī tad, kad putenis un gribētos sēdēt mājā.
Viņa iet ārā, jo ja nu taureņiem kļūs tik auksti, ka tie vismaz savicinās spārnus no aukstuma…tad viņa vismaz zinās, ka tie ir….
Autors: Evija Streiča
