sieviete-vejs

Mēs katrs sēžam skudru pūznī. Nav ērti. Kož. Rāpo. Kādam patrāpījies mīzeņu pūznis, tam vēl uzčurā. Kāds sēž divos – trijos pūžņos, kādam sanācis gan ar dibenu, gan katru roku un kāju iemērkties savā pūznī.

Un tā mēs sēžam. Joprojām kož un rāpo, un kaitina. Bet mēs sēžam un meklējam atrunas. Redz, nav jau tik traki, paciest var. It kā kož, bet vismaz neuzčurā. Pēc kāda brīža tā kodiena vieta pārstāj sūrstēt. Nē, nu varbūt nemaz nav tik slikti, kā liekas?

Un sēžam. Un domājam jaunas un jaunas atrunas. Domājam, ka paši sabiezinām krāsas. Domājam, ka pārspīlējam ar to skudru skaitu, kas mūs ir sakodušas, ka pārspīlējam ar to, cik sāpīgs ir kodiens, un to, cik patiesībā neērts ir skudru pūznis…

Un beigu beigās paši padarām sevi par vainīgiem, ka lamājam un aprunājam mūsu neērto, divus, trīs, piecus neērtos skudru pūžņus pilnīgi bez iemesla, jo tas ir normāli – sēdēt pūznī un ļaut, lai kož, bet mēs te atļaujamies kaut ko smilkstēt un čīkstēt, ka mums kož un sāp, ka nav ērti. Jo tas ir normāli – pieciest diskomfortu, kad patiesībā esam pelnījuši ko vairāk, kaut ko, kas mūs nesāpinās, būs ērts un patiešām patīkams.

Un labi, ka vispār ir skudru pūznis, kurā sēdēt.

Bet tas nav labi, jo TEV NAV JĀSĒŽ SKUDRU PŪZNĪ. Man nav jāsēž skudru pūznī. Tavai mammai, tavam vīram, bērnam, kaimiņam, kolēģei, nevienam no mums nav jāsēž skudru pūznī!!!

Šie skudru pūžņi lielākoties ir darbi, kuros strādājam. Reizēm tās ir ģimenes, kuras esam izveidojuši, vai pašdarbnieku kolektīvi, kuros piedalāmies.

Ir jāsaprot divas lietas :

  1. ja tu darbā, ģimenē, kolektīvā jūties kā iesēdusies skudru pūznī, ja nav patīkami, ja kož, ja nav ērti, tad TEV TUR NAV JĀBŪT;
  2. KAMĒR NEIZKĀPSI NO PŪŽŅA, KURĀ SĒDI, TU FIZISKI NEVARI IESĒSTIES ĒRTĀ, MĪKSTĀ, TĪRĀ KRĒSLĀ!!!

Un te sākas pats grūtākais – atzīt, ka pūznis ir gana neērts, lai no tā beidzot izkāptu, un pieņemt lēmumu no tā izkāpt.

Ja nu nav krēsla, kurā pēc tam iesēsties?

Šis ir galvenais iemesls, galvenās rūpes un raizes, kad gatavojies pieņemt lēmumu izkāpt no pūžņa. Ja nu nav krēsla, kur apsēsties? Nekas, pastaigāsi apkārt, izlocīsi kājas, pastāvēsi kājās, galu galā aiziesi līdz krēslam, kas stāv netālu no tevis! Tici man, ir daudz krēslu, kurus varēsi izmēģināt un izvēlēties sev tīkamāko. Un tie visi neatrodas sānu pie sāna ar tavu neērto pūzni. Būs jāpasper pāris soļi. Bet tas ir to vērts.

Ja nu mani neviens neiemīlēs, kad būšu izšķīrusies no vīrieša (, kurš mani tāpat nemīl)?

Ja nu es vairs nevarēšu dejot (kādā citā no tūkstošiem kolektīvu), ja aiziešu no šī kolektīva?

Ja nu es nevarēšu atrast darbu pēc tam, kad būšu aizgājusi no tā, kurā esmu iestrēgusi, kur tik daudz kas besī un traucē, un kaitina (, bet patiesībā jau nav tik traki)?

Atceries – tu dzīvo vienreiz. Un tava dzīve nav bezizmēra. Cik vēl ilgi tu marinēsies savā skudru pūznī?

Šī ir tava dzīve, un TEV ir jāpieņem lēmums. Līdzko būsi to izdarījusi, šīs durvis aizvērsies ciet un atvērsies nākamās. Tā tas vienkārši ir iekārtots. Atliek tikai pagrozīt galvu, palūkoties apkārt, ieraudzīt atvērtās durvis un aiziet tos pāris soļus līdz tām.

 

Tu esi pelnījusi skaistu un laimīgu dzīvi. Piecelies no skudru pūžņa, nokrati kukaiņus, izloki kājas un apsēdies tajā ērtajā krēslā!

 

Esi drosmīga!

Dieviete.lv redaktore Lapsa

 
2 Comments
  1. agnesa0624 3 gadi ago

    Vairāk domāts,Ka,ja tevi nepårtraukti sāpina….Kā piemēram,emocionāli iekož,Katru reizi kad ir izdevība-tā nau gimene…tā ir nelabvēlīga attieksme pret tevi,Kā pret cilvēku un ir no tādas atmosfēras jātur distance!Lai nebojåtu savu veselību!

  2. Ligita Berzina 2 gadi ago

    Pirms trim gadiem,mainiju attieksmi un sedejupuzni,bet pec tam sapratu,ka ar to nepietiek!Piecelos,iztaisnojos,nokratiju skudras un saku Dzivot,Priecaties par Dzivi !

Komentēt

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2019

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?