3.2 C
Rīga
pirmdien, 25 novembris, 2024

Tēvs pamanīja nepilngadīgo meitu guļam uz dīvāna ar svešinieku – stāsts par cilvēcību

 
Foto: http://www.elitereaders.com/wp-content/uploads/2015/06/father-caught-daughter-sleeping-couch-with-man.jpg
Foto: http://www.elitereaders.com/wp-content/uploads/2015/06/father-caught-daughter-sleeping-couch-with-man.jpg

Ar šo stāstu dalījies kāds slāvu tautības tēvs, kura ģimenē noticis interesants atgadījums. Stāsts liek atcerēties par cilvēcību – tā pasaulei šobrīd ir visvairāk nepieciešama.

Vienu rītu pamodies devos uz virtuvi, kas atrodas pirmajā stāvā, un ieraudzīju šādu ainu – mana 17 gadus jaunā meita guļ ar jaunieti, tas varētu būt “smaga nakts darba” rezultāts.

Es ļoti klusi pagatavoju brokastis, devos atpakaļ uz augšējo stāvu, pateicu sievai, dēlam un jaunākajai meitai, lai viņi ir ļoti klusi, jo jaunieši vēl gulēja, bet mūsu pusdienu galds atrodas istabas otrā malā, apmēram 5 m attālumā no dīvāna un tieši pretī tam.

Mēs visi apsēdāmies un es skaļi nokliedzos: “JAUNAIS CILVĒK!!!” Nekad mūžā nebiju redzējis nevienu pamostamies un no horizontāla stāvokļa nonākot vertikālā tik ātri. “Brokastis ir gatavas”, es teicu tādā tonī, it kā es ar lielāko prieku no viņa ķermeņa izsūktu dvēseli. Izvilku krēslu no pagaldes un teicu: “Sēdies!” Mana ģimene sēdēja klusi, blenžot uz saviem šķīvjiem un pat nepamirkšķinot.

Tiem bija jābūt grūtākajiem 5 metriem kaila jaunieša dzīvē, kuru mērošanas laikā viņš centās noslēpt savu, es teiktu, diezgan iespaidīgo rīta stieni. Jaunākā meita tā pat kā sieva cieņpilni novērsās no puiša plikumiem.

Uzvilcis drēbes, kas atradās blakus galdam, viņš apsēdās. Jaunākais dēls uzsita viņam pa plecu, ieskatījās acīs, nopūtās un papurināja galvu. Šajā mirklī puisis bija ļoti, ļoti uztraucies, to varēja gandrīz saost.

Savā labākajā krievu akcentā teicu: “Mans draugs, es tev uzdošu jautājumu, uz kuru atbilde ir ļoti svarīga… tev.” Šajā mirklī viņš jau svīda. “Tev patīk kaķi?”

Viņš bija ļoti patīkams un draudzīgs puisis, acīmredzami bez izglītības, bet ne muļķis. Viņā bija kas savāds. Meita apgalvoja, ka viņš ir ļoti jauks un uzmanīgs puisis. Viņi bija pazīstami apmēram mēnesi. Kopš šī rīta viņš katru rītu devās šurp, bet nekad vairs nepalika pa nakti. Viņš ieradās pakaļ manai vecākajai meitai katru rītu, lai vestu uz skolu ar savu velosipēdu, pēc skolas atveda mājās, pārliecinājās, ka viņa izmācījās, rūpējās par meitu, kad viņa bija slima, bet mēs, vecāki, bijām darbā, viņš rūpējās, ieguldīja laiku un piepūli, viņam bija eņģeļa pacietība, kad meitai uznāca šausmīgais garastāvoklis.

Viņš teica, ka viņam nav ģimenes, nav izglītības un nav pastāvīga darba. Meita viņu dievina un viņš dievina manu meitu. Kas gan es esmu, lai pasargātu viņu no mācīšanās no pašas kļūdām.

Pēc 8 mēnešiem šādā garā, mans dēls pienāca man klāt un stāstīja, ka aplinkus izjautājis puisi par viņa dzīvi. Izrādās, jaunietis bija bezpajumtnieks. Viņa vardarbīgais tēvs izdarīja pašnāvību. Viņa māte, kokaīna atkarīga ielasmeita, aizlaidās pēc 3 nedēļām, kopš viņi sāka īrēt treilerīti. Puisim bija 15 gadi. 3 gadus viņš izdzīvoja uz ielām, guļot parkos un “Glābšanas armijā” (kristīga apvienība), un kopā ar “draugiem” mētājoties pa lētiem hosteļiem. Šad tad pastrādāja celtniecībā, kad bija iespējams. Kad meita viņu pirmo reizi satika, braucot uz skolu, viņš strādāja par sētnieku. Puisis ir izskatīgs, un, nu jūs jau saprotat – 17 gadus jauna sieviete, trakie hormoni…

Te nu mēs bijām – zināju 18-19 gadus jaunu, pieklājīgu vīrieti, kurš ierodas ar smaidu, dodas prom ar smaidu, kurš rūpējas un palīdz. Manu bērnu padarīja laimīgu bērns, kuram nekad nav bijusi iespēja tādam patiešām būt, jo to nespēja nodrošināt depresīvs, maniakāls, slepkavniecisks tēvs un kokaīna atkarīga ielasmeita kā māte. Puisi reizēm baroja kaimiņi, bet lielākoties viņš bija badā.

Dažreiz, kad viņš nevar atnākt darba dēļ, mēs ilgojamies pēc viņa. Dēls ar viņu nav čomi, bet lieliski saprotas, jaunākā meita uzticas bez jebkādām raizēm, un manas sievas mātes instinkts, šķiet, ir ņēmis varu pār viņu. Bet es? Es reizēm uztraucos par jaunieti. Es gribu, lai viņš ir laimīgs.

Izstāstīju sievai un jaunākajiem bērniem, ko esmu sapratis. Viņi raudāja. Un man bija grūti runāt. Es biju vīlies vecākajā meitā – viņa visu zināja. Viņa varēja mums pateikt, ka mīl viņu, bet ļauj iet katru nakti… kaut kur klaiņot! (Cietsirdīgā maita.)

Nākamajā dienā es iedevu viņam mūsu mājas atslēgu un teicu, ka gaidu viņu mājās katru vakaru. Nākamo nedēļu laikā mēs izremontējām brīvo istabu, devāmies kopā ar puisi iepirkt mēbeles. Viņam lieliski padevās radīt lietas. Viņš gribēja būt pats sev priekšnieks. Viņam patika būvniecība, un mēs to pamanījām, tādēļ palīdzējām iegūt izglītību, kas ļautu nodarboties tieši ar to, kas viņam patīk.

Tas notika 2000. gadā. Tagad, 16 gadus vēlāk manam atrastajam dēlam un manai meitai ir kopīgs bizness, kas plaukst un zeļ, un man tagad ir 3 mazbērni – dvīnītes un puika.

AVOTS

Dieviete.lv redaktore Lapsa

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.