Es vairs nevienam nedodu otro iespēju, jo uzskatu to par bezjēdzīgu un nepateicīgu nodarbi.
Kad tu kādam dod otru iespēju, tu patiesībā to dod sev. Atzīsties, tā ir. Vienkārši tu neesi gatava atlaist cilvēku. Pārāk liels pieradums. Bet cilvēki nemainās. Melis paliek melis, idiots paliek idiots, meitu ģēģeris paliek meitu ģēģeris… Nu, tu saprati.
Pēc savas iepriekšējās pieredzes varu teikt, ka nekad neko labu no viņu atgriešanās un piedošanas es neesmu guvusi. Tāpat iznākums vienmēr ir viens – šķiršanās. Lika vilties vai vienkārši pazuda no tavas dzīves – tas vairs nav svarīgi. Dedzini tos tiltus un neko nenožēlo.
Dot otro iespēju – otrreizējā nervu bendēšana. Raudāsi spilvenā tu ne tikai decembrī, bet februārī, un iespējams pat aprīlī. Tas jau atkarīgs no tā, cik spēka katram pietiks, kāpt uz viena un tā paša grābekļa.
Otrreizējā vilšanās cilvēkā, kurš kaut kad kaut kā tev lika vilties, ir neizbēgama. Tāpēc jārauj ir uzreiz ar visu sakni. Es saprotu, pateikt viegli, bet izdarīt grūtāk. Jā, sāpīgi. Jā, grūti. Jā, pieradusi. Jā, kamēr neiemācījos dzīvot bez viņa. Taču labāk ir vienu reizi izciest, nekā mocīties vairāku gadu garumā.
Vispirms ir jāmīl sevi, un tikai tad visi pārējie. Nepazemojies, cieni sevi. Esi stipra, jo visa tava dzīve ir viena, liela cīņa. Pirmkārt, ar sevi.
Avots: Mirkrasoty.life
