18-gadnieka dzīvē noteikti ir savi pozitīvie un negatīvie notikumu pavērsieni. Kamēr daudzi cilvēki saka, ka labprāt atgrieztos vidusskolas laikā, es par to šausminos. Es noteikti nevēlētos atgriezties tajā dzīves posmā. Lūk, arī iemesli, kādēļ:
Es ienīdu vidusskolu. Man neizdevās atrast „savējos” un draugus, ar ko kopīgi pavadīt laiku. Vidusskola mani smacēja, un man bija sajūta, ka visu dienu pavadu noslēgtā ziepju burbulī.
Nekas nebija svarīgāks par manu reputāciju. Nē, nav tā, ka man bija kāda ekskluzīva reputācija, ko jāuztur. Taču es tāpat vienmēr domāju, ka citu viedoklim par mani bija lielāka vērtība. Paldies dievam, tagad tas ir mainījies…
Es no rītiem taisījos divas stundas. Kad tevi uztrauc, ko citi par tevi domā, tas nozīmē, ka tu pavadi ļoti daudz laika, lai izskatītos tieši tā, kā cilvēkiem patiktu tevi redzēt. 18 gadu vecumā es katru rītu taisnoju savus matus un uz sejas klāju pilnu grimu. Tagad es zinu, ka gulēšana ir foršāka nekā pucēšanās citu dēļ.
Mana gaume vīriešos bija šausmīga. Mani vienkārši saistīja nepareizie cilvēki.
Drāma bija mana ikdiena. Strīds starp divām draudzenēm; viena no viņām raud par to, ka draugs viņu pametis; kāds klasē salauzis durvis, tāpēc cieš visi… Tie ir tikai daži piemēri. Protams, šādas problēmas neizgaist 19 gadu vecumā, taču ar laiku to īpatsvars noteikti mazinās.
Es nemācēju krāsoties. Tu zini tās meitenes, kuru kakla ādas krāsa nesaskanēja ar sejas krāsu? Jā, tā biju es.
Nekas nebija noteikts. Es nezināju, ko darīšu pēc skolas absolvēšanas; es nezināju, kur un ar ko dzīvošu; nezināju vai strādāšu… Šī nenoteiktība mani biedēja!
Es nenovērtēju savu ģimeni tik ļoti kā vajadzētu. Te pat komentāri nav vajadzīgi. Es vienkārši pārāk ieciklējos uz sevi un savām problēmām, aizmirstot, ka arī vecākiem un brāļiem tādas bija.
Es domāju, ka pasaule griežas ap mani. Kā jau daudzi pusaudži domā… Atskatoties uz sevi, varu tikai nobolīt acis un pateikt, cik stulba es biju.
Es draudzējos ar nepareizajiem cilvēkiem. Īstu draugu man nebija. Toties man bija cilvēki, ar ko iedzert piektdienas vakaros. Es ļāvos „draudzībai”, kas man sagādāja 0% prieka.
Es biju bezatbildīga. Braucot pie stūres, es rakstīju sms. Es nekad neatzinu savas kļūdas… Man šķita, ka dzīve pati atrisinās, man tikai jāplūst pa straumi. Jauki, ka tagad es esmu kļuvusi prātīgāka. Zinu, ka tajā trakajā vecumā atgriezties es nevēlētos…
Avots: Elitedaily.com
