Mēdz būt brīži, kurus es atceros un vēlos būt ar tevi, bet sirds tomēr piekrīt saprātam. Man ir pienācis laiks pabeigt šo grāmatu, šo manas dzīves stāstu, un jāsāk rakstīt jaunu. Jo tieši es esmu savas dzīves autore.
Es tevi mīlu, bet ar to nekad nebūs gana. Es devu tev daudz iespēju, cerot un vēloties, lai tu mainies, bet tā nenotika. Tu baroji mani ar tukšiem solījumiem, es neskaitāmas reizes vīlos tevī, bet es tāpat tev piedodu. Tas ir vienīgais, ko šobrīd es varu atļauties tev dot.
Es atceros, cik naiva es biju. Atceros, kā es strīdējos ar cilvēkiem, sakot: „Es vienalga ticu viņam. Es zinu, ka viņš mainīsies. Tam vienkārši ir vajadzīgs laiks”. Es atceros dienas, kad aizstāvēju tevi, pat tad, kad tev nebija taisnība. Bet, par laimi, tagad es esmu atjēgusies.
Tu aizgāji tad, kad es sapņoju par tevi un cerēju uz mūsu gaišo nākotni.
Tu aizgāji, atstādams mani bez jūtām: es vienkārši nejutu neko.
Es iemācījos dzīvot pati un nodarboties ar to, ko mīlu, atstājot aiz muguras cilvēkus, kuri manu klātbūtni nav pelnījuši.
Reiz tu atskatīsies un pateiksi: „Tu esi labākais, kas ar mani ir bijis”, un tajā dienā es teikšu: „Es priecājos, bet es jau esmu nogājusi tūkstošiem kilometru un izvēlējusies cilvēkus, kurus mīlu vairāk par visu. Viņi nāca man līdzi, bet tu, nē”.
Kad tu atskatīsies, atceries, ka es tevi mīlēju vairāk, nekā citi. Es biju tā, kas vienmēr bija līdzās, kad citi tevi atstāja, un es tevi atbalstīju pat tad, kad citu acīs tu izskatījies pēc idiota.
Mūsu ceļš izskatījās pēc amerikāņu kalniņiem, bet es esmu vairāk kā laimīga piecelties un aiziet.
Bet zini, ko? Mīlestība dara mūs aklus, un tu man biji laba mācība, nevis kļūda. Paldies, ka kļuvi man pat lielu skolotāju. Tu man noteikti parādīji, ko esmu pelnījusi. Tā kā, paldies, tev, par to.
Avots: Soulpost.ru
Loti labi pateikts un skaists raksts