Es iedomājos par to, kā tas būtu, ja sieviete jau laicīgi varētu vīrietim pastāstīt, kāda izvērtīsies viņu kopdzīve. Izstāstīt viņam nākotni… Piemēram:
-Mēs nodzīvosim kopā 48 gadus. Es tevi vienmēr lamāšu par to, ka tu esi uzvilcis neīsto kreklu, ne tur esi aizgājis, ne ar pareizajiem cilvēkiem iedzēris, zāles neesi izdzēris. Bet, kad četrdesmit devītajā gadā es negaidīti apklusīšu, tu bez manis nespēsi.
-Es būšu brīnišķīga vecene. Ļoti skaista, savā prātā, asprātīga un gādīga. Rūpēšos par bērniem, mazbērniem. Bet, redzi, lieta tāda, ka es būšu tava atraitne.
-Tu laidīsi pa kreisi jau kopš pirmā mūsu laulību gada, bet tu nekad neaiziesi. Skaidrs, kāpēc. Kas tad vēl tevi spēs izturēt, ja ne es…
-Mēs ar tevi ātri izšķirsimies. Bet pēc tam, kā par brīnumu, sadraudzēsimies.
-Es tevi krāpšu. Tu pat nepamanīsi, un tā tas arī paliks.
-No sākuma es tevi nemīlēšu. Izlikšos, mēģināšu sevi pārliecināt par to, ka esmu izdarījusi pareizi. Pēc tam, pavisam nejauši, es no rīta piecelšos no gultas, tu vēl gulēsi… Iešu ārā no istabas, atskatīšos uz tevi un pēkšņi iemīlēšu. Uz mūžu.
-Tu dzersi, es raudāšu. Un tā visu laiku – līdz pat tavām bērēm.
-Tu mani pametīsi un aiziesi pie viņas. Pagaidām tu viņu vēl nepazīsti. Viņai ir astoņi gadi.
-Pēc kādiem pieciem gadiem es sapratīšu, ka mana garīgā dzīve nav piepildīta, tāpēc aizbraukšu uz Indiju. Meita paliks dzīvot pie omītes.
-Es gribēšu aiziet pie Andra. Bet ātri atgriezīšos. Tu, protams, esi lops, bet salīdzinot ar Andri…
Šie ir tikai daži iespējamie dzīves scenāriji. Cilvēks parasti domā, ka, ja zinātu savu nākotni, tad mainītu savu izvēli vai pašu nākotni. Bet, ja sieviete pastāstīs vīrietim visu uzreiz, vai viņš pieņemtu viņu tādu, kāda viņa ir? Vai viņš pieņemtu viņu dzīvi? Es domāju, ka, ja patiesi mīlēs, tad pieņems gan savu dzīvi, gan likteni, gan sievieti…
Avots: Surfingbird.ru