Gadās tā, ka skaties uz kaimiņu bērniem un brīnies – visu viņi māk: gan traukus mazgā, gan gultas saklāj, gan uz skolu paši sataisās, gan vecākiem saimniecībā palīdz… Bet pašu bērns pat mācību grāmatas knapi somā saliek, un tāpat ir jāpārbauda, vai nav ko aizmirsis ielikt. Nepatstāvīgs.
Tā arī izaug mūsu bērni par nemākuļiem: no sākuma paši saģērbjam uz bērnudārzu, pogas aizpogājam un šņores sasienam – steidzamies, baidāmies nokavēt darbu. Tad turpinām ar pirmklasnieku, sakārtojam burtnīcas un mācību grāmatas, saliekam skapī bērnu drēbes, sakopjam izmētātas bērnu rotaļlietas. Kāpēc gan neļautu viņam palīdzēt? Tāpēc, ka nāktos pastāvīgi pieskatīt, sekot līdzi, lai nesavainotos, nesasistos un neko nesaplēstu. Daudz vienkāršāk un ātrāk visu izdarīt pašam. Tikai vēlāk mēs apjēdzam, ka viņa vienaudži prot daudz vairāk.
Kā pieradināt bērnu pie patstāvības?
Pirmkārt, ir jānosprauž robežas: bērnam ir jāsaprot, ko „var” un ko „nevar”. Ņem vērā to, ka pasaule, kurā nevar absolūti neko, ir bāla un drūma.
Sastādi bērna pienākumu sarakstu, bet neraksti uzreiz pārāk daudz. Katrai patstāvīgai darbībai ir nepieciešams noteikts laiks. Uztici bērnam atbildīgu darbu, piemēram, suņa vai kaķa barošanu. Pievērs uzmanību tam, ka no bērna tagad ir atkarīga mājas mīluļa dzīvība un veselība.
Iemāci patstāvīgi ģērbties. To vispār jau iemācās bērnudārzā, bet daži bērni tik ļoti pierod pie tā, ka mamma vai audzinātāja šajā lietā palīdz, ka vēlāk, skolā, viņiem rodas grūtības. Patrenējies ar bērnu vairākas reizes, iemāci viņam aizpogāt pogas, sasiet šņores – un tu mierīgi varēsi laist dzīvē.
Nemācēšana sevi aprūpēt var kļūt par klasesbiedru izsmieklu un pedagogu neapmierinātības iemeslu. Tāpēc obligāti iemāci bērnam nomazgāt seju un tīrīt zobus, sekot līdzi savai ārienei.
Nevajadzētu pildīt mājas darbus kopā ar bērnu, jo īpaši, ja viņš pats nelūdz palīdzību. Lai risina uzdevumus patstāvīgi, bet tu pēc tam pārbaudīsi un izskaidrosi kļūdas. Mutiskos priekšmetus viņš arī var izmācīties patstāvīgi un tad tev atbildēt. Centies spēlēt pedagoga lomu, nevis burvju nūjiņas!
Neaizmirsti par drošību. Pastāsti savam bērnam, kā pareizi pāriet pāri ceļam, kā sarunāties ar pieaugušajiem, kā rīkoties ārkārtas situācijās.
Paplašinot pienākumu klāstu, paplašini arī tiesības, viņš taču kļuva nedaudz vairāk pieaudzis. Tāpēc sarunājies ar viņu kā ar līdzvērtīgu un centies nepalīdzēt bērnam pat pie pirmajiem patstāvības mēģinājumiem.
Protams, bērni pieaug dažādos tempos, viņiem ir atšķirīgi temperamenti un noslieces, tāpēc domājiet un izlemiet paši. Kas ar vienu bērnu liksies neprāts, ar citu – tikai loģisks solis.
