Vai tu kādreiz esi aizdomājusies par to, kā bērnus ietekmē tas, ka viņus rāj? Par ko viņus vispār nevajadzētu rāt?
Bērnu nedrīkst rāt par kļūdām mācībās un sliktām atzīmēm. Pētījumi rāda, ka bērnam mācībās sāks veikties labāk, ja viņas būs regulāras sarunas ar vecākiem par to, cik kļūdīšanās reizēm ir dabiska.
Nav vērts rāt par noteikta vecuma organisma nepietiekamas attīstības un veselības problēmu sekām. Piemēram, ja sākt bērnu radināt pie podiņa pirms organisma fizioloģiskās gatavības kontrolēt šos procesus, tad izņemot stresu nekāda cita labuma no pārmetumiem nebūs.
Nav pieļaujams rāt par neapmierinātības sekām, ar kurām bērns netiek galā. Vajag atrast problēmas pirmsākumu un palīdzēt to atrisināt. Nevarat paši tikt galā – palīdzēs bērnu psihologs.
Nedrīkst rāt par nezināšanu, jo bērns pat nevar iedomāties, ka var citādāk. Bērni bieži netiek galā ar savu satraukumu. Daži no viņiem sāk grauzt nagus. Rājot neko neatrisināsiet. Atrodiet, ar ko bērnam satraukuma gadījumā aizstāt šo ieradumu.
Nav godīgi rāt bērnu par sliktu uzvedību, ja pirms tam viņam nav izstāstīts kā jāuzvedas šajā vai citā gadījumā. Piemēram, ja bērns dara blēņas lielveikalā, bet pirms tam viņam neviens nav paskaidrojis kā vajag uzvesties, nav vērts viņu sodīt.
Nav pieļaujams rāt bērnu par mīlestības izrādīšanu „nepiemērotā brīdī”. jāatrod veids, kā pieņemt bērna mīlestību jebkurā laikā. Viņam nav jājūt, ka brīžiem viņa mīlestība nav vajadzīga vai nav vēlama. Izdomājiet ar bērnu paši savu, īsu (lai jūs ilgi neaizkavētu) vai neuzbāzīgu (rociņas saspiešana) mīlestības izrādīšanas veidu.
Ļoti svarīgs „nedrīkst”. Nedrīkst rāt juceklīgu emociju laikā. Vispirms vajag nomierināties – uz pāris minūtēm iziet no istabas vai saskaitīt līdz 10. Mierīgs, pārliecinošs tonis vienmēr ir labāks par kliedzieniem un noteikti daudz labāks par fiziskiem sodiem.
