Visi mēs zinām – ja mēs sevi nemīlēsim, tad arī citiem neienāks prātā to darīt. Bet kāpēc dažreiz sevi iemīlēt ir tik grūti? Tāpēc, ka apzināties nepieciešamību pēc mīlestības pret sevi ir viens, bet realizēt šīs domas – pavisam cits, sarežģītāks jautājums.
No kurienes tad rodas ieradumi sevi lamāt? Kāpēc mēs nokļūstam šajā apburtajā lokā, no kura nevaram tikt ārā?
Problēmas sākas jau bērnībā. Bērns uztver informāciju par sevi caur pieaugušajiem, kuri ir viņam apkārt. Mazulis vēl nespēj patstāvīgi izvērtēt kāds viņš ir – labs vai slikts. Viņš zina tikai to, ka viņš eksistē. Vecāki kļūst par pavadoņiem, caur kuriem bērns sāk izprast sevi. Ja vecāki pievērš pietiekami daudz uzmanības bērnam, aprunājas ar viņu, uzslavē un palīdz, tad veidojas pozitīvs “Es” tēls. Ja vecāki pametuši bērnu novārtā, kritizē viņa uzvedību, tad mazulim diez vai būs adekvāts pašvērtējums.
Salīdzinot un kritizējot bērnu spējas ar citu vienaudžu panākumiem, bērni sadzird tikai to, ka ir sliktāki par pārējiem un, lai mamma un tētis viņus mīlētu, ir jādara labāk. Šādā veidā viņi iemācās, ka tiek mīlēti par kaut ko, nevis tāpat vien. Par to, ka māk sasiet šņores, ka māk noturēt zīmuli u.t.t. Bet biežāk uzmanība tiek pievērsta tieši bērna neveiksmēm, nevis panākumiem.
Gadās, ka vecākiem ir pārāk augstas prasības attiecībā pret bērnu. Tas ir saistīts ar to, ka vecāki ir izlēmuši izaudzināt ģēniju. Bērnam uzkrauj milzu atbildību. Lai būtu labs mammai un tētim, viņam ir jāspēj gan patstāvīgi mācīties, gan būt vienmēr paklausīgam. Bet dažreiz tik ļoti gribās vienkārši iziet pastaigāties un ne par ko nedomāt! Saņemot kārtējo pārmetumu, bērns saprot, ka neattaisno vecāku cerības. Tā rodas vainas sajūta un pazemināts pašvērtējums.
Bet bērns taču ir jāmīl tāpat vien! Vienkārši tāpēc, ka viņš ir, un tā jau ir laime! Gadās, ka vecāki baidās pārslavēt bērnu, bet praksē drīzāk notiek otrādi. Protams, visatļautība arī nav pieņemama, tā jau ir cita galējība. Bērnam ir jāsaprot, ka jūs neesiet apmierināti ar kādu viņa darbību, piemēram, sasistu vāzi, nevis ar bērnu pašu. Viņam vienmēr jāpaliek jums mīļam.
Jau bērnībā var atšķirt bērnus ar adekvātu pašvērtējumu un pazeminātu. Pirmie vieglāk dibina kontaktus, ir atklātāki komunikācijai, aktīvi un nebaidās izrādīt iniciatīvu, jo par to viņus neviens nenopeļ. Bērniņi ar pazeminātu pašvērtējumu ir stīvi, viņiem ir grūtāk komunicēt ar citiem, arī apvainojas viņi vieglāk.
Mīliet savus bērnus tādus, kādi viņi ir. Uzslavējiet par panākumiem un iecietīgāk izturieties pret neveiksmēm. Varbūt jūs paši bijāt no tiem bērniem, kuriem pietrūka mammas un tēta mīļuma? Tad neatkārtojiet viņu kļūdas! Lai jūsu bērni izjūt vecāku mīlestību un aug par pašpārliecinātiem cilvēkiem!
